Vladimirs Sorokins. Putenis / no krievu val. tulk. Maija Kudapa. – Rīga: J.L.V., 2014. (Владимир Сорокин. Метель. 2007.)

Sorokins_PutenisKamēr vēl ēnas pusē aizķēries kāds sniega strēķis, jāpaspēj uzrakstīt par daiļdarbu, kuru droši varētu likt sarakstā “Ziemas grāmatas”. Pa piesnigušu lauku ceļu, kamanām čīkstot un zirdziņiem sprauslājot, steidzas lauku dakteris, kuram somā vakcīnas nelaimīgiem, epidēmijas skartiem ļautiņiem. Vai nav cēla rīcība? Vai nav īsta krievu klasikas noskaņa? Taču Sorokins šai stāstā kā manīgs iluzionists no burvju cepures izceļ vienu balto zaķīti pēc otra, uzbur rozes un izšauj krāsainas lentas. Reāli nereāls stāsts − vienlaikus pagātne un nākotne, 19. gadsimts un izdomāta fantāzijas pasaule.

“Putenis” ir garstāsts, par kuru grūti rakstīt, jo jāatklāj daudzas patīkamas detaļas; tās varbūt nenodod sižetu, bet katram lasītājam taču gribas sajust pirmieraudzīšanas prieku − par piramīdiņām un zirdziņiem, par milžiem un punduriem, par pretīgo slimību un dzīvrades tūbu. Garstāstā ir divi galvenie varoņi, kurus liktenis savedis kopā: provinces dakteris Garins un skrituļnieka vadītājs Krekšķis (krievu oriģināls Перхуша šķiet atbilstošāks lempīgajam un vienmēr smaidīgajam kučiera tēlam), abi brauc cauri putenim, daktera skubināti − jo viņš taču ved vakcīnu! Pieņemu, ka autors ir apzināti veidojis noskaņu 19. gadsimta garā, un tikai tehnoloģiskie jauninājumi norāda uz citu, iespējams, paralēlo realitāti.

Nepiekritīšu tiem vērtētājiem, kas norāda uz idejas trūkumu, jo garstāstā galvenā šķiet noskaņa, tik raksturīga labākajai krievu prozai. Čehova lugās arī brīžiem nevar sagaidīt, kad tad viss beidzot sāksies, visi tikai gatavojas kaut kam, paši nezina kam − bet tā gatavošanās jau arī izrādās pati dzīve. Lūk, cilvēkiem mērķi taču vienmēr ir labi un nodomi viscēlākie, bet ko darīt, ja kumeļi noguruši, putenis sacēlies un sliece sabojājas. Atkal braucam uz dullo, kaut kur putenī taustāmies pa ceļu − un tā izrādās dzīve, tiec nu galā pats kā māki. Dakteris kā īstens krievu klasikas varonis mētājas starp pienākumu un pašsaglabāšanās instinktu, starp melanholiju un patosu.

Nekad nevajag atkāpties no principiem. Un nevajag zaudēt pašcieņu, veikt piespiedu gājienus kā šahā. Nevajag dzīvot piespiedu kārtā, pietiek jau ar dienesta spaidiem. Dzīve piedāvā izvēles iespējas. Un izvēlies to, kas tev dabisks, kas neliek pēc tam mocīties kaunā par paša gļēvumu. Tikai epidēmija nepieļauj izvēli.

Līdztekus ceļa noskaņām un negaidītajiem fantāzijas objektiem, aizķeras varoņu sapņi (vai drīzāk murgi) − no zemapziņas izrautās vīzijas, kas saliekas dīvainās mozaīkās, un pastāsta par varoņu galvenajām bailēm, grēkiem, varbūt iepriekšējām dzīvēm. Nu kur vispār var iedomāties sevi ieguldīt vārošā eļļas katlā?

Attiecībā uz tulkojumu ir nedaudz dīvaini, ka pie mums, kur vajadzētu būt gana krievu valodas profesionāļu, nemaz nav tik labi šīs valodas tulkojumi. No pēdējā laikā lasītajiem man nav paticis neviens; pieciešami, ja tās ir manas personīgās iedomas par neatbilstošas noskaņas radīšanu, bet faktiski runa ir par paviršību − kaut ko izmet, kaut ko pievieno, pārprot vārda nozīmi utt. Piemēram, Sorokins ir viens no tiem autoriem, kuriem ir ļoti izteikta personīgā valodas mūzika, turklāt šajā garstāstā viņš ir īpaši stilizējis valodu 19. gadsimta garā − latviešu tulkojumā visi senvārdi ir vienkārši pazuduši.

Ja nepiesienas tulkojuma niansēm, tad “Putenis” ir neliela, jauka grāmatiņa, kurā uzburts auksts un sirreāls ceļojums pa sniegotiem laukiem − skrituļnieka slieces švīkst, zirdziņu muguras kūp − ar cerībām un izmisumu brauc dakteris pie bolīviešu vīrusa apsēstajiem pacientiem.

 

Advertisements