Elizabete Gilberta “Visu lietu nozīme” (2015)

Elizabete Gilberta. Visu lietu nozīme / no angļu val. tulk. Zane Rozenberga. – Rīga: Zvaigzne, 2015. (Elizabeth Gilbert. The Signature of all things. 2013)

Nekad nebiju domājusi, ka pēc Gilbertas “Ēd, lūdzies, mīli” lasīšu vēl kādu viņas grāmatu. Man gan nebija pretenziju pret viņu kā rakstnieci, rakstīt viņa māk, taču idejas, ko viņa piedāvāja, man nebija tuvas un pat šķita maldinošas. Gilbertas jaunāko romānu “Visu lietu nozīme” es ieraudzīju bibliotēkā un mani tas darīja nemierīgu − tik interesants sižets, tik uzrunājoša tēma, tik atbilstošs laikmets − bet tā taču poprakstniece Gilberta, kas nu tur var būt… Romāna anotācija mani beigās uzvarēja, un varu teikt, ka grāmatu es lasīju ar lielu aizrautību no pirmās līdz pēdējai lapai. Tagad man šķiet, ka Gilberta ar grāmatu “Ēd, lūdzies, mīli” ir radījusi sev lamatas − tie, kam tā patika, ir vīlušies šajā vēsturiskajā (lasi − garlaicīgajā) romānā, savukārt tie, kam “Ēd, lūdzies, mīli” krita uz nerviem, nemaz netaisās lasīt citus Gilbertas daiļdarbus.

Diezgan droši grāmatu “Visu lietu nozīme” varētu nodēvēt par Gilbertas “botānisko” romānu, jo tā vai citādi viss grozās pa augiem. Romāna galvenā varone ir Alma Vitakere, kurai liktenis lēmis piedzimt 1800. gada 5. janvārī bagātā amerikāņu ģimenē. Viņas garo mūžu lasītājs iepazīst no bērnības līdz sirmam vecumam. Almas vecāki ir neordināras pesonības − tēvs Henrijs saviem spēkiem no nabadzīga angļu dārznieka dēla ticis par vienu no bagātākajiem un ietekmīgākajiem Filadelfijas cilvēkiem, savukārt māte Beatrise ir Holandes izglītotākās dzimtas atvase. Vitakeru ģimenes kaislība, nolemtība un ienākumu avots ir visa veida augi, arī Almai neiet secen šī aizraušanās − līdztekus palīdzībai tēvam lielas saimniecības darbā, viņa negaidīti iemīl sūnas un kļūst par vienu no tā laika nedaudzajiem briologiem.

Sūnas jebkurā aspektā varēja likties necilas, neinteresantas, pieticīgas, pat primitīvas. (..) Taču sūnām piemita īpašība, kuru izprata tikai retais, bet labi bija iepazinusi Alma: sūnas ir neaptverami stipras. Sūnas saēd akmeni, bet pašas sūnas nespēj saēst gandrīz nekas.

Tikai izlasot romānu, aptvēru, ka Almas dzīve lielā mērā līdzinās viņas mīļotājām sūnām − vairākas reizes Alma piedzīvo dziļu krīzi, taču viņa vienmēr atdzimst − tāpat kā sūnas, kuras pēc nelielas ūdens devas saņemšanas spēj atmosties pat pēc četrdesmit gadiem sakaltētā stāvoklī.  Alma ir liela, vīrišķīga sieviete ar rudu ērkuli uz galvas, kuras potenciālie pielūdzēji baidās gan no viņas gudrās un asās mēles, gan arī no viņas valdonīgā tēva, pie kura straumēm plūst sponsora meklētāji. Pēc jaunības kaislību pieklušanas Alma dzīves piepildījumu rod botāniskos pētījumos un rūpēs par tēvu − viņa līdzinājās grāmatai, kura gandrīz trīsdesmit gadu ik dienas bijusi atvērta vienā lappusē − bet šī lappuse galu galā nemaz nebija slikta.

Frances Bannerman (1855 – 1940). The Conservatory

Almas dzīvē laulības atnāk vēlu un tās ir ļoti neordināras, varētu teikt, cryptogamae − “slēptā laulība” − kā sūnām. Almas vīrs ir mākslinieks, orhideju gleznotājs, kurš viņas dzīvē ienes daudz jautājumu. Atbildes meklēt Alma aizbrauc uz Taiti − skaistu un mežonīgu zemi, kuru centušies pieradināt kristīgie misionāri, taču tas izdevies tikai daļēji. Daļa romāna stāsta par Almas dzīvi uz salas, kā viņa iedzīvojas kardināli atšķirīgā sabiedrībā un iepazīst salas apbrīnojamo augu pasauli. Viņa atrod savu atbildi, un dodas tālāk pasaulē − pie savas mātes radiem uz Amsterdamu, uz slaveno botānisko dārzu Hortus Botanicus. Mūža nogalē šeit viņa atrod sapratni un pretimnākšanu.

Bet kādu dienu tu sapratīsi, ka neviens neiziet cauri šai pasaulei bez ciešanām − lai ko tu varbūt domā par viņiem un viņu iedomāto laimi.

− Un ko lai mēs darām ar savām ciešanām? − Alma jautāja.

− Tu, bērns, ar savām ciešanām vari darīt, ko gribi. Tās pieder tev. Bet es tev pastāstīšu, ko es daru ar savējām. Es tās sagrābju aiz matiem, nosviežu zemē un saberžu ar zābaka papēdi. Iesaku tev iemācīties to pašu.

Lai arī es gribētu vairāk dalīties pārdomās par izlasīto, man nāksies sevi ierobežot, jo citādi iznāks maitekļi. Sižetā tiešām ir daudz interesantu pavērsienu, kurus negribētos atklāt pirms laika. Viena tēma, kas nopietni izvīta cauri romānam ir upurēšanās − vai tiešām savu vēlmju nolikšana maliņā vienmēr ir tā vērta? varbūt pirms nopietna ziedošanās akta būtu vērts pajautāt, vai kādam tas tiešām ir vajadzīgs? Otra tēma − mums ir jācenšas vienam otru pareizi saprast, nevis ar varu jāieliek savas domas cita sirdī.

Elaine Searle. Rhubarb (2013)

Gribētu brīdināt, ka romānā ir vairākas epizodes ar orālo seksu, kas, protams, pats par sevi nav nekas sensacionāls, tomēr galvenās varones dzīvē tam ir piešķirta papildu nozīme. Esmu pat dzirdējusi vairākas sašutušas atsauksmes, kas tādēļ noliek visu romānu kopumā. 21. gadsimta sievietes vienkārši domā citādāk, Alma ir 19. gadsimta produkts un es centos viņu izprast − domāju, ka man izdevās. Vienkārši ņemiet vērā, ka kādam tas var būt nepieņemami.

Man patika šis stāsts par sievietes dzīvi 19. gadsimtā − Alma bija kolorīta personība, kura visas dzīves garumā mācās iejūtību, sapratni, iepazīst dažādas pasaules (toreiz taču bija daudz mazāk iespēju redzēt, cik dažādi var būt cilvēki). Arī stāsti par augiem un botānikas zinātnes vēsturi, kam beigās tika piepīta arī Darvina evolūcijas teorija, bija kaut kas līdz šim romānos nelasīts. Tādēļ varu ieteikt visiem, kam nepatika Gilbertas pirmais latviski tulkotais romāns “Ēd, lūdzies, mīli”, pamēģināt izlasīt “Visu lietu nozīmi” − varbūt jūs būsiet patīkami pārsteigti.

Viņa zināja, ka pasaule ir elementāri sadalīta tajos, kuri nelokāmi cīnās par izdzīvošanu, un tajos, kuri padodas un mirst.