Efrem Lukatsky/Associated Press

Nolēmu, ka turpināšu tradīciju un padalīšos pārdomās par Eirovīzijā  ieraudzīto (2016. gada pārdomas šeit). Kopējie iespaidi ir diezgan pretrunīgi  − man nepatika Ukrainas šovs, atstāja diezgan prastu iespaidu (bet ņemsim vērā, ka Ukrainā šobrīd notiek reāla karadarbība un tai ir citas prioritātes), arī skaņa, skatuve un montāža (šķiet, tā jau ierasti bija zviedru kompānijas pārziņā) likās haotiska. Taču uzvarēja dziesma, par kuru es pati balsoju, un uzskatu, ka tā tiešām ir pelnīta uzvara.

Ja ilgstoši sekojat Eirovīzijas norisēm, tad būsiet ievērojuši, ka tās attīstība pēdējo 15 gadu laikā ir bijusi diezgan strauja – vēl gadsimta sākumā to varēja dēvēt par “estrādes dziesmu konkursu”, kas nebija īpaši mainījies 40 gadus, taču pēdējie gadi uzrāda vēlmi konkursa dziesmām iekļauties Eiropas popmūzikas topos. Es teiktu, ka šobrīd ir neliels apjukums – uz skatuves redzams gan t.s. “Eirovīzijas formāts” ar lielām balādēm un frīkainiem dejotājiem, gan salīdzinoši moderna mūzika. Viena lieta gan ir aizgājusi pilnīgi greizā virzienā − aizraušanās ar skatuves efektiem (šogad īpaši šausminoša bija dziedātāju projicēšana milzu formātā uz skatuves ekrāna). Mazumā ir gājusi “vingrošana” ar dejotājiem, tagad modē ir bezjēgā krāšņa skatuve, pa kuru dziedātājs visādi “iznesas”, nesmādējot vārtīšanos pa grīdu. Kāpēc tas ir slikti? Tāpēc, ka dziedātāja uzdevums uz skatuves ir dziedāt, domājot par dziesmas saturu, nevis sadalīt savu uzmanību, uztraucoties, vai viņš īstā brīdī ir pagriezies, nogūlies, pakāpies. Tāpēc tik daudz ir mehāniskas dziedāšanas un kļūdas dzīvajā izpildījumā − dziedātājs nav robots, ko var ieprogrammēt pie režijas pults. Gluži loģisks šajā sakarā ir konkursa uzvarētāja portugāļa Salvadora Sobrala teiktais, ka jāatgriežas jēgpilnai mūzikai, kura ir vērtība pati par sevi – bez uguņošanas, specefektiem un fona dejotājiem.

“I want to say that we live in a world of disposable music – fast food music without any content. And I think this could be a victory for music with people that make music that actually means something. Music is not fireworks, music is feeling – so let’s try to change this and bring music back, which is really what matters.”

Protams, ka pilnībā Eirovīzija nemainīsies un joprojām uz skatuves būs tādas šausmas kā vīrs ar bizi no Montenegro, kurš atrādīja savu provinces striptīzbāra numuru. Taču ir arī jāatzīst, ka Eirovīzijai pastāv objektīvi ierobežojumi − tās ir tikai trīs minūtes, kuru laikā ir jāparāda maksimums un jāmēģina iepatikties gan žūrijai (kura teorētiski vērtē muzikālo sastāvdaļu), gan Eiropas multinacionālajai publikai (un neatstāsim aiz borta starpvalstu attiecības un politisko noskaņojumu). Faktoru, kas ietekmē rezultātu, ir tik daudz, ka Eiropas noskaņojumu konkrētā vakarā paredzēt praktiski nav iespējams – un savā ziņā šeit slēpjas Eirovīzijas burvība.

Godīgi sakot, šī gada konkurss man šķita vājāks par iepriekšējiem diviem gadiem, taču tomēr labāks par 2014. gadu, kad uzvarēja Končita Vursta. Vidējais mūzikas kvalitātes līmenis ceļas (lai arī brīžiem tas ir kā vidējā temperatūra slimnīcā). Diemžēl vērojama repertuāra krīze, jo ļoti lielām, labām balsīm sevi ir jāparāda viduvējās dziesmās (Lielbritānija, Čehija, Malta, Slovēnija, Dānija, Gruzija, Albānija, Austrālija, Polija). Parādās dziesmas, kas būtu pozicionējamas kā radio hīti, bet to atrādīšana uz skatuves ir problemātiska, dziedātāji  ierakstā skan labāk (Beļģija, Maķedonija, Izraēla, Norvēģija, Serbija, Latvija). Neiztiek bez vecā, labā “Eirovīzijas formāta”, kura panākumi ir atkarīgi no izpildījuma profesionalitātes (Zviedrija, Itālija, Moldova, Kipra, Īrija, Somija, Francija, Vācija, Islande, Šveice). Ķeksīša ievilkšanai mums ir nepieciešams nacionālais kolorīts (Ungārija, Rumānija, Armēnija), kāda pozitīva dziesmiņa (Austrija, Baltkrievija, Spānija) un viena roka dziesma (Ukraina). Frīkus pārstavēja Horvātija un Montenegro. Eiropai patīk būt arī vecmodīgai un klausīties dziesmas, kas varēja būt aktuālas pirms gadiem divdesmit (Nīderlande, Grieķija, Igaunija, Sanmarino). Pāris dziesmas ir tādas, kas sekmīgi startē Eiropas mūzikas topos (Bulgārija, Azerbaidžāna). Lietuva manā skatījumā bija tik briesmīga, ka es to nespēju kaut kur ierindot. Tieši tāpat Portugāle nav īsti ierindojama nevienā kategorijā un tādas dziesmas parasti ir pašā augšā vai apakšā.

Rindojot dziesmas, ievēroju, ka konkursā bijis izteikts krāsu kods: melns un balts ar zeltu vai sudrabu, kas atsķaidīts ar pelēku vai bēšu, un sarkans. Sarkanas kleitas bija tām dziedātājām, kas visskaļāk bļāva (Dānija, Rumānija, Gruzija, Lietuva). Bija arī divas zelta meitenes (Lielbritānija un Čehija) un viena koši dzeltena (Šveice). Tikai divi uzdrošinājās būt provocējoši koši – Latvija un Spānija. Iespējams, ka melnbaltie tērpi vislabāk izskatās uz krāsaina fona, bet agrāk nebiju ievērojusi tik nomācošu krāsu vienveidību – ja finālā nebūtu Lielbritānijas un Spānijas (kas kvalificējas automātiski), tad uz skatuves mēs redzētu tikai melnus, baltus un sarkanus tērpus. Kaut kā dīvaini.

Uzvarētāja vēstījumu par konkursa muzikālās kvalitātes izvirzīšanu priekšplānā varētu attiecināt uz priekšnesumiem kopumā, jo dziesmas, kas uzvarējušas, pārsvarā ir klausāmas arī ārpus konkursa un ir atpazīstamas sava laikmeta liecinieces. Jautājums, vai publika vispār vēlas baudīt kvalitatīvu mūziku, jo tā ir gadiem pieradusi pie Eirovīzijas kā frīkaina šova, kas aizpilda kādu no maija sestdienām. Un gribētos uzsvērt, ka TV šovs uz milzu skatuves sen jau nav tik vienkāršs. Varbūt portugālim Salvadoram gribētos, lai izskatās, ka viņš ir it kā nejauši uznācis uz skatuves, bet arī viņa priekšnesumā viss bija pārdomāts − uz meža fona labsirdīgs dīvainis uguntiņu ielokā dzied izjustu dziesmu nesaprotamā valodā, bija laba skaņas un attēla kvalitāte, priekšnesumā tika iesaistīta publika (palūdzot klusumu pirms uzstāšanās un iesaistīšanu fona veidošanā). Vispār portugāļa priekšnesums bija līdzīgs Anukas “Birds” (Nīderlande, 2013), tikai pirms četriem gadiem vērtētāji tādas dziesmas uzvarai vēl nebija nobrieduši.

Nobeigumā − par “Triānas parku”. Es nedomājot viņus vēlreiz sūtītu uz Kijevu, jo neviens cits no “Supernovas” neizdarītu vairāk. Bija daudz mazu nepilnību, kas kopumā izveidoja lielu mīnusu un  grupai neļāva parādīt sevi no stiprās puses. Lai cik savādi tas nebūtu, bet Eirovīzijas skatuves iespējas iegrieza gan Latvijai, gan Igaunijai, jo abām nacionālā fināla priekšnesums bija krietni spēcīgāks – vizuāli un audiāli. Es nedomāju, ka te ir kāda sazvērestība, bet nacionālajai delegācijai vajadzētu atvēlēt štata vietu cilvēkam, kas kontrolē skaņu un video un aizstāv dziedātāja intereses check-out telpā. Pēc “Triānas parka” uzstāšanās neizskatās, ka tāds grupai būtu bijis (man šķiet, ka Aminatai Kaspars Ansons šai jautājumā palīdzēja). Es ceru, ka Agnesei un viņas puišiem Eirovīzija tomēr būs devusi daudz labu iespaidu un sagadājusi jaunus fanus (ārzemju interneta komentāri pārsvarā ir pozitīvi pat pēc pusfināla rezultātu atklāšanas). Un viņiem izdosies izdzīvot pēc dubļu šalts, ko sagādājuši pašmāju “dīvānu eksperti”.

Tiksimies pēc gada − Lisabonā!

Advertisements