Andris Puriņš. Zelta zirneklis smejas. – Rīga: Liesma, 1981.

GRĀMATU GADSIMTS-1981

Nelielais romāns “Zelta zirneklis smejas” manā Grāmatu gadsimta sarakstā tika iekļauts, jo prātā bija kaut kādas atmiņu druskas par tā popularitāti un polemiku, ko tas izraisījis lasītāju vidū. Man gan bija arī citi varianti šim gadam, taču grāmata burtiski pati pie manis atnāca, un tad jau daudz laika tās izlasīšana neprasīja.

Šo romānu man ir grūti aprakstīt, jo man trūkst informācijas, lai to ievietotu atbilstošā pasaules ainā. 80. gadu sākumā man bija bērnudārznieka intereses, līdz ar to tā laika jauniešu sajūtas nav pazīstamas. Un atšķirībā no daudziem citiem romāniem, ko var vērtēt vispārināti, par šo man gribas veikt aptauju tā laika jauniešu vidū un pajautāt, vai tā tiešām varēja būt. Andris Puriņš (1950) romāna sarakstīšana laikā pats vēl nebija aizgājis ļoti tālu no vidusskolēna vecuma (“Zelta zirneklis” ir viņa otrā izdotā grāmata), tad jau varētu pieņemt, ka materiālu viņš pārzina.

Neslēpšu, ka romānā izcilu literāro vērtību neredzu. Kaut kādas daļas varētu dēvēt par sadzīves romāna ainiņām, diezgan tradicionālām padomju jauniešu romānam, kaut kas ir rakstīts ar pretenzijām uz fantastiku, taču tā izpaužas galvenokārt galvenā varoņa pasaules uzskatu paušanā sarunās ar ķēdītē iekārtu Zelta zirnekli un liek bažīties par viņa psihisko veselību. Kopā tas īsti neskan, turklāt ir sajūta, ka kaut kas no šī romāna ir ņemts laukā un tādēļ ir jūtami dīvaini pārlēcieni varoņu rīcībā. Bet tikpat mierīgi tā varētu būt autora neveiksme raksturu attēlošanā.

(Tālāk romāna aprakstā sekos maitekļi.)

Tatjana Nazarenko (1944) “Pēc eksāmena” (1976) (fragments)

Galvenais varonis ir Filips Jirjens − 11.klases skolnieks, ko varētu raksturot kā zīmuli un izlecēju. Pēc skata simpātisks, trenējas basketbolā, daudz lasījis − īpaši pievērsies filozofijai un psiholoģijai, kas nav viņa smadzenes radījis īpašu kārtību, drīzāk otrādi. Tomēr Filips tiecas uz labo un sava vērtību sistēma viņam pastāv, tādēļ vecāki varētu neuztraukties par viņa draudzību ar bijušo klasesbiedru Juri, kas nesen atgriezies no kolonijas. Autors īpaši uzsver Filipa morālo noturību, jo tādēļ pat ieviests glums tēls Saša, kura dzīves mērķis romāna kontekstā ir novest no ceļa “gaišos zēnus”, kam Filips pretojas pat fiziski iespaidots. Kaut kāda iemesla pēc (garlaicība?) Filips ar Juri izdomā fotogrāfēt plikas meitenes, t.i. kultivēt erotisko mākslu. Nē, teorētisko iemeslu šim procesam Filips, protams, ir izdomājis, taču tas pausts tik sarežģīti, ka drīzāk tā ir vienkārša jauniešu ziņkārība un vēlme pēc kaut kā aizliegta. Jauno fotogrāfu modeles ir viņu vienaudzes, kas tiek ievilinātas un pierunātas, bet pēc tam piespiestas klusēt, draudot ar šantāžu ar kailfoto. Ja es pareizi saprotu, tad parasti fotoseanss tiešām ir bijis tikai foto, bet ne gadījumā ar Margitu − Filipa simpātiju, kura viņam gan neatbild ar pretmīlestību. Pēc fotografēšanās Filips Margitu izvaro un pēc tam pieļauj, ka to pašu izdara Juris. Tālāk sekojošā Margitas uzvedība man šķiet neticama – viņa divas nedēļas skolā ar Filipu nerunā, bet tad iesauc viņu trepju telpā, izrunājas un iesit pļauku, pieprasot atsieties viņam no citas skolasbiedrenes un atdot fotogrāfijas. Filips saplēš fotogrāfijas, bet neatdod filmiņu, un tad Margita veic pašnāvības mēģinājumu, par ko uzzinot abi fotomākslinieki panikā likvidē visus savus šedevrus.

Piekritīsiet, ka 80.gadu sākumam sižets ir diezgan jestrs, un mani tiešām interesē, ko īsti vidusskolēni varēja apspriest literatūras stundās, rīkojot literārās tiesas (par kuru eksistenci mani informēja Sibilla). Vai tiešām bija viedoklis, ka Margita ir pati vainīga un tas ir pašsaprotami, ka pašnāvība ir jātaisa nevis pēc izvarošanas, bet tad, kad draud parādīties viņas kailfoto (autors uzsver − erotiskie, ne pornogrāfija (kurš gan zināja tolaik, kas tas vispār par zvēru?). Es cenšos iedomāties savu uzvedību šādā situācijā (padomju tikumiskie uzvedības modeļi man nav sveši), bet tas ir praktiski neiespējami − pilnīgi iespējams, ka izvēlētos klusēt, lai nedabūtu izvarošanas upura zīmogu, kas faktiski varēja nākt kopā ar palaistuves slavu.

Pašsaprotami, ka Filipa raksturs ir bijis jāparāda attīstībā, tā sacīt − kā samaitājas mūsdienu jaunatne. Tādēļ romānā nav stipru vecāku tēlu, pedagogu autoritātes, radu saime parāda sevi kā merkantili rausēji, lai arī pretstatam figurē treneris, kurš Filipu brīdina par personības izmaiņām, un pozitīvais draugs Ivars. Romānā parādās arī Margitas māte − māksliniece, kura vēl pirms visa notikušā zīmē Filipa portretu, un stipri aizplīvurotā formā tiek likts nojaust, ka zīmēšanas seansi viņiem beidzās ar pārgulēšanu. Teorētiski varētu to uztvert kā lūzuma punktu jaunieša attīstībā, bet sekss ir pausts tik alegoriski, ka to iespējams saprast tikai ar mūsdienu samaitāto prātu. Vispār jau tā laika jaunatne lielākoties bija krietni tikumīgāka kaut vai tādēļ, ka nebija informācijas, kas īsti jādara, tādēļ arī varētu pieņemt, ka Filips tiek mātes samaitāts, iekož aizliegtā auglī, bet grēka bumerangs trāpa netiklās mākslinieces meitai (o, kas par santabarbaru!).

Kad es tā pati ar sevi aprunājos par iespaidiem, man iespaids par romānu pat uzlabojās. Ja šo sižetu izmantotu mūsdienās, piemēram, tagadējā Latvijas vēstures sērijā, tas pat varētu izvērsties diezgan daudzsološi un šo to nozīmīgu pavēstītu par tā laika sabiedrības morāli.

 

Advertisements