Sveicināti rudenī! Laiks ir skrējis ātri, un mans blogs ir baudījis kārtīgu atpūtu visas vasaras garumā. Atgriezties pie rakstīšanas nav viegli, turklāt jau kādu laiku ciešu no žanra krīzes − nu cik var rakstīt tos grāmatu apskatus gads no gada, neviļus sanāk atkārtoties un kopēt pašai sevi.  Tādēļ izmēģināšu kaut ko jaunu – atskaites par izlasīto nedēļas garumā, turklāt bez grāmatu lasīšanas katru dienu iznāk uzzināt kaut ko jaunu par literatūru un rakstniekiem vai kaut ko citu kulturāli izglītojošu. Nu pamēģināsim!

15.10. Pagājušonedēļ sāku lasīt zviedru kinorežisora Ingmara Bergmaņa nosacītos memuārus “Laterna magica” (1993) un šodien turpinu. Bergmanim šogad ir 100.jubileja, un mēneša beigās esmu sataisījusies iet uz Rīgas Kino festivālu, kur ir Bergmanim veltīta neliela filmu skate. Starp citu, grāmatu “Laterna magica” es nopirku drīz pēc tās iznākšanas, bet aizdevu lasīt draudzenei un tur tā arī palika. Redzat, cik ilgi esmu briedusi Bergmaņa daiļrades apguvei.

Vakarā pa LTV7 skatos interviju ar krievu detektīvu rakstnieci Aleksandru Mariņinu. Viņa ieradusies laikam jau reklamēt savu jaunāko grāmatu, bija pat tikšanās grāmatnīcā “Polaris”, par kuru es, protams, aizmirsu. Kādreiz es izlasīju visus romānus par Kamensku, bet laikam jau pēdējais lasītais bija triloģija “Взгляд из вечности”. Mariņinas stilā mani nedaudz traucē zināms nūģisms, tieksme pamācīt, taču pati viņa ir interesanta, varbūt palasīšu kādreiz kaut ko no jaunākā. Intervija LTV7 gan ir īsa un var teikt − par visu un neko, labāk tad būtu par pēdējiem romāniem parunājuši, biogrāfiju var izlasīt Vikipēdijā.

16.10. Turpinu lasīt Bergmani. Viņš raksta ļoti koncentrēti, ietilpīgas ainas, tādēļ šķiet, ka esi izlasījis vairāk par pārdesmit lappusēm.

Youtube skatos vienu no savām iecienītākajām krievu vlogerēm Jūliju Volkodavu, viņa stāsta par grāmatām, kas mainījušas viņas dzīvi. Reiz mums arī bija tāda aptauja, un, re − man ar Jūliju sakrīt viena grāmata un viens autors. Video sākumā viņa reklamē bērnu grāmatu par āzīti Čārliju (scentbook.ru), kura smaržo, t.i. katra grāmatas lappuse ir iesmaržināta atbilstoši ilustrācijām – vaniļa, kanēlis, ogas, cepums, mandarīns utt. Nu vispār jau kruti, un bildes ir smukas (bet bildes ar āzīša kūtiņu jau gan laikam nebūs).

17.10. Piebeidzu Bergmani. Man ir klusas aizdomas, ka kaut kas šajos memuāros ir ļoti subjektīvs vai arī dažbrīd tā ir tīrākā daiļliteratūra. Un sajūta, ka no lielās ainas parādīti tikai fragmenti. Taču lasīt man patika − tā jebkurā gadījumā ir laba literatūra.

Portālā TVNET izlasu rakstu “Jauns pētījums: bērniem jāļauj uzaugt grāmatu pilnās mājās”. Atstāstā teikts, ka bērnam būs “labākas efektīvās lasīšanas spējas”, ja mājās būs vismaz 80 grāmatas, taču man šķiet, ka paša pētījuma pamatā jābūt vēl kādiem nenosauktiem parametriem − nebūs taču bērns gudrāks tikai tāpēc, ka mājās kā malka guļ 80 grāmatas. Turklāt man noteikti mājās bija vairāk nekā 80 grāmatu, bet man nav nekādas īpašas “matemātisku konceptu sapratnes un spējas izmantot digitālās tehnoloģijas”.

18.10. Šodien tikai lieki izvazāju līdzi grāmatu, neko nepalasīju. Toties pasūtīju presi nākamajam gadam (jā, bez makulatūras nevar 🙂 ). Jāsaka, ka izdevniecības “Santa” reklāmas daļa ir pārspējusi pati sevi − žurnāla atvērumā, kas reklamē izdevīgās cenas, savietoti visu “Santas” izdevumu vāki un nav atrasts cits “Privātās Dzīves” numurs, kā tas, uz kura lieliem burtiem rakstīts: “Miris Kairišas vienīgais dēls”. Savukārt Delfos ziņa par Valtera Frīdenberga nāvi ievietota rubrikā “Izklaide” ar devīzi “Kas tik nenotiek”. Vai šie redaktori ir bezjūtīgi?

19.10. Šodien pošos uz Rīgas Grāmatu svētkiem un no rīta paņemu līdz maisiņu ar grāmatām maiņas punktam. Vasarā esmu pamatīgi piestrādājusi pie atbrīvošanās no grāmatām – daļa (ar bibliotekāru akceptu) aizceļoja uz bibliotēku, daļa uz “Otro Elpu” un atlikušais – uz maiņas punktiem. Vēl tikai divas mazas čupiņas! (Un tad varēs sākt krāmēt jaunu kaudzi.)

Grāmatu svētkos iepirkos ļoti praktiski − nopirku tās grāmatas, kuras sen jau biju noskatījusi, bet par nedaudz mazākām naudiņām: Krastiņa “Jūgendstila arhitektūra Latvijā”, Aspazijas Kopoto rakstu 1.sējumu un grāmatas par literatūras vēsturi “Ienest sveci istabā” un “Fin de siècle literārā kultūra Latvijā”. Vispār jau Grāmatu svētkus vajadzētu precīzāk dēvēt par grāmatu iepirkšanas svētkiem, jo tā jau tāda izbraukuma tirdzniecība vien ir. Šogad gan pāri Valdemāra ielai bija atbraukusi pat “Zvaigzne” ar savām jaunākajām grāmatām.

Pēc iepirkšanās nedaudz gremdējos pārdomās par atšķirīgajiem grāmatu pārdošanas stiliem un man tomēr šķiet, ka lielākoties grāmatu izdevēji nav tie labākie grāmatu pārdevēji. Nezin kādēļ man šķiet, ka pircējam ilgāk uzturoties pie pārdevēja galda vai pat izrādot interesi par konkrētu grāmatu, nemaz nebūtu lieks jautājums vai stāstījums par piedāvājumu. Varbūt mums rakstnieki var būt introverti, grāmatu pārdevējiem tādiem būt nav obligāti.

Esmu tik ļoti iedvesmojusies, ka vakarā vēl iegriežos “Zvaigznes” grāmatnīcā un nopērku Valda Klišāna “Latvijas valsts stāstu” − nu vajag man tādu skaistu grāmatu ar oriģinālu iekšējo noformējumu, un autors arī gudrs, muļkības nerakstīs.

20.10. Sestdien dienas gaitām līdzi savācu žurnālu “Sestdiena”. Manā Bergmaņa lasīšanas kontekstā labi iederās gara intervija “Sestdienā” ar aktrisi Līvu Ulmani. Dace Rukšāne recenzē jaunāko Larsa Keplera romānu. Nē, es Kepleru nelasīšu, man pietika ar viņa “Hipnotizētāju”. Un uzzinu ārkārtīgi vērtīgu informāciju, ka iemigšanu un miega kvalitāti uzlabo vilnas pidžama. Jēziņ, kur tad tādas var atrast?

Pēcpusdienā atceros, ka veikaliem “Polaris” sestdien tika solīta 20% atlaide, ar klienta karti vēl 10% nost, un manā īpašumā ir grāmata par viduslaiku Eiropas vēsturi. Kad es to lasīšu, dies’ vien zin’, bet grēks taču nepirkt tik labu grāmatu ar tik labu atlaidi, turklāt izdotu 2019. gadā.

21.10. Dienas uzdevums nav lasīt, bet tikt galā ar ikdienu un sameklēt kādu seriālu, kura pavadībā rokdarboties. Noskatos kārtējo “Discovery of Witches” sēriju (vampīra un raganas aizliegtā mīla!) un saprotu, ka gribas vēl kaut ko mistisku, bet ne pārāk popsīgu (“Magicians” izturēju pussēriju). Izmeklējos visādi, bet tikai tad, kad saprotu, ka vajag kaut ko līdzīgu vācu “Dark”, sāku skatīties  “Counterpart” un tas aiziet.

Leonid Afremov. Foggy Rain.