22.10. Sāku lasīt zviedru žurnālista Tomasa Šēberga grāmatu “Ingmars Bergmans: stāsts par mīlu, seksu un nodevību” (Zvaigzne, 2015). Laikam jau man pēc nosaukuma bija jāsaprot, ka grāmatas saturs nebūs par režisora daiļradi, bet veltīts personīgajai dzīvei. Pirmajās lappusēs pārsteidz režisora “dzeltenīgums” – vai tiešām šis būs klaču romāniņš? Neizskatās, ka autoram Bergmanis būtu cilvēciski simpātisks.

Feisbukā ieraugu, ka atvēries jauns interviju kanāls “ещёнепознер”, kura vadītājs ir Nikolajs Solodņikovs. Solodņikovs kopā ar savu sievu Jekaterinu Gordejevu ir radījuši un jau piekto sezonu Sanktpēterburgā organizē projektu “Otkritaja Bilioteka”, kura ietvaros notiek diskusijas starp Krievijas viedokļu līderiem − katru sestdienu cilvēki pulcējas, lai klausītos vismaz trīs sarunās. Ja mani interesē tēma vai uzaicinātie runātāji, tad Youtube šīs sarunas parasti noskatos, turklāt projekta organizatori jau kādu laiku daļēji dzīvo Latvijā un bija pat mēģinājums darboties arī Rīgā. Pirmā intervija jaunajā kanālā ir ar Ermitāžas ilggadējo direktoru Mihailu Piotrovski, kas izrādās diezgan slidens cilvēks, es pat teiktu − varai pieglaimīgs. Nezinu, vai man patīk Solodņikova intervēšanas stils (viņa sieva man simpatizē vairāk), turklāt raidījuma formāts šķiet pārāk līdzīgs šobrīd krievu populārākajam youtube interviju kanālam “вДудь”.

Vakarā straume.lmt skatos kārtējo Jāņa Skuteļa “Pusnakts šovu septiņos”, kur ciemos atnācis rakstnieks Andris Akmentiņš. Viņa debijas romāns “Skolotāji” noteikti ievietojas manas šogad izlasītās daiļliteratūras galvgalī, un raidījuma gaitā izrādās, ka Akmentiņš māk ne tikai rakstīt, bet arī apveltīts ar lunkanu mēli un Skutelis var pasēdēt malā un pasmieties par cita jokiem.

23.10. Turpinu lasīt Šēbergu par Bergmanu. Vispirms autors apšauba Bergmana memuāru “Laterna magica” patiesīgumu, bet pēc tam pilnā sparā metas tos citēt un pārstāstīt, tomēr pieņemot par patiesiem daudzu notikumus. Nevar noliegt, ka visticamāk Bergmans savu dzīvesstāstu ir dramatizējis un izpušķojis, bet viņam tas ir izdevies tik sekmīgi, ka dažu labu aizdomīgu “teiksmu” Šēbergs apēd bez aizķeršanās.

Youtube skatos jaunāko Leonīda Parfjonova raidījumu, šoreiz tas ir tiešraides ieraksts ar atbildēm uz skatītāju jautājumu. Parfjonovs ir leģendāra krievu TV zvaigzne, kas nu jau kādu laiku kritusi oficiozu nežēlastībā, taču tas viņu netraucē turpināt savus kinoprojektus un grāmatu sēriju “Namedņi”. Un šogad sākt izpausties savā youtube kanāla “Parfenon”, kurā stāsta par visu, kas var ienākt prātā kulturālam cilvēkam, vienlaikus degustējot kārtējo vīna šķirni. Un izskatās Parfjonovs sasodīti labi, pat bez piebildes  “savam vecumam” (varbūt vairāk vīna manā ikdienā?)

24.10. No šodienas daudzos angļu un krievu vlogos sākas lasīšanas maratons, kas veltīts šausmīgi jaukajiem Helovīniem. Maratons ilgs līdz 31. oktobrim, un tā ietvaros ir jāizlasa piecas grāmatas: trilleris; grāmata ar violetu vāku; grāmata, kurā darbība nenotiek mūsdienās; grāmata, kuras nosaukumā ir baismīgs vārds; grāmata ar bildēm. Žēl, ka man nav laika pievienoties (un šogad arī MsMarii neatgādināja par RIP izaicinājumu), taču varbūt saņemšos vismaz uzrakstīt par izlasīto no attiecīgajām kategorijām (patiesībā tas man pat būtu aktuālāk).

Skatos Ludmilas vlogu, kurā viņa stāsta par grāmatām, kuras gatavojas atdot bibliotēkai. Domāju, ka daudziem cītīgiem lasītājiem ir aktuāla šī problēma − kur likt izlasīto, ja tas novērtēts kā paturēšanai nevajadzīgs, taču grāmatas pašas par sevi nav sliktas gan saturiski, gan vizuāli. Izrādās krievu grāmatu portālā livelib.ru ir organizēta grupa “Palīdzam lauku bibliotēkām”, kurā provinces bibliotēkas var pieteikties uz grāmatu saņemšanu un gāmatu īpašnieki tad izvēlas, kurai atdod savas grāmatas. Mums, protams, ir gan “Otrā Elpa”, gan grāmatu maiņa, gan i-book, taču man vienmēr vairāk ir paticis atdod grāmatas bibliotēkai, tikai Rīgas bibliotēkas ir gana pārsātinātas ar izdevumiem un par ārpus Rīgas bibliotēku vajadzībām uzzina tikai tad, ja tās pašas par sevi publiski pastāsta. Teorētiski varētu būt tāda vietne, kur privātpersona ievieto savu piedāvājumu un bibliotēka uz to var pieteikties.

Vakarā sarūgtinos bibliotēkā, kur necilu brošūru man negrib izsniegt no lasītavas fonda pat līdz rītdienai. Vispār jau pareizi, kārtībai jābūt, tikai iemesls šādai grāmatai būt lasītavas fondā ir neizprotams. Nekas, aizgāju mājās un pāris klikšķos šo grāmatu atradu http://www.litmir.me.

25.10. Es esmu iesaistījusies jaunā mācību avantūrā, tādēļ cieš mani lasīšanas projekti. Bergmanis stāv uz vietas, toties izņemu cauri divas plānas mācību grāmatiņas.

Vakarā pabeidzu skatīties seriālu “Counterpart” − darbības vieta ir Berlīne, kur pirms vairākiem gadu desmitiem VDR slepeno eksperimentu rezultātā pasaule ir sevi duplicējusi un šobrīd dziļā slepenībā pastāv divas paralēlās realitātes, kas savā starpā nav īpaši draudzīgas. Gandrīz katram cilvēkam otrā pasaulē ir viņa dvīnis, bet tas nenozīmē, ka viņu raksturi un likteņi ir vienādi. Es teiktu, ka te vairāk ir psiholoģiskas drāmas nekā fantastikas, un īpaši pievilcīga varētu šķist Berlīnes paramilitārā betona estētika.

26.10. Saprotu, ka daudzi tagad saputojušies par literatūras stundu reducēšanu skolās. Skatos LTV pēdējo Kultūršoka raidījumu “Kāpēc jaunajā izglītības programmā paredzēts tik maz literatūras stundu?” Vispār man nebūtu iebildumu pret literatūras stundu samazināšanu, ja tas vismaz teorētiski tiktu pārliecinoši argumentēts, taču Izglītības ministrijas pārstāvji raidījumā izskatās diezgan kusli. Skolotājas ir pārliecinošākas, bet es tiešām nezinu, vai literatūras mācīšana skolā jaunietī veicina lasītprieku, ir redzēti pilnīgi pretēji gadījumi. Starp citu, viena no sižetā redzamajām skolotājām man īsu brīdi mācīja literatūru, un bija ļoti neapmierināta, kad klase nereaģēja “pareizi” uz viņas lasīto literāro darbu.

27.10. No rīta trolejbusā lasu interviju “Sestdienā” ar Valteru Ščerbinski, kurš ir ir atbildīgs par jauno Nacionālo enciklopēdiju, un patiesi priecājos, ka kaut kas notiek pareizā virzienā. Man noteikti noderēs enciklopēdijas interneta versija, vismaz kvalitatīva alternatīva Vikipēdijai latviešu valodā.

Pēcpusdienā atklāju, ka man ir slikts garastāvoklis, jo, iespējams, pati par savu naudu esmu nopirkusi sev iespēju pierādīt, ka esmu stulba. Laiks rādīs stulbuma pakāpi. Nolēmu garastāvokļa uzlabošanai ieiet grāmatveikalā un tur sāku pētīt salīdzinoši nesen izdoto, milzīgi biezo “Eiropas literatūras vēsturi” (2013). Nē, es to tomēr negribu − franču literatūrzinātnieki raksta garus un samudžinātus teikumus, turklāt man mājās pietiek grāmatu, ar kurām vajadzības gadījumā var nosist cilvēku. Pat literatūra mani šodien neiepriecina.

28.10. Šodien eju uz pirmo filmu par Bergmani − 2006. gada dokumentālais kino “Bergmana sala”, kas rāda Bergmani viņa pēdējā dzīves vietā Fores salā Baltijas jūrā. Cilvēkam ir bijis tik daudz sievu un bērnu, bet pēdējos gadus viņš dzīvo viens… un izskatās, ka jūtas diezgan laimīgs. Kā viņš pats filmas beigās saka: “Garlaicības dēmons nekad nav bijis manējais.” Jā, viņa personības pievilcība ir milzīga, un filmas režisore Marī Nīrereda ļoti simpātiski atklāj tik dažādo Bergmani, turklāt viņš pats ir gatavs sevi preparēt. Labi, ka es izlasīju “Laterna Magica”, daudz kas filmā man ir kā ilustrācija izlasītajam.

Ir sākusies krievu dziedāšanas šova “Голос” (aka “The Voice”) 7.sezona, un es tajā šad tad iemetu skatu, paskatos, vai nav kas interesants. Šīs sezonas atklājums ir Anna Pingina, un jāsaka, ka laikam jāpiekrīt tiem, kas saka, ka krievu estrāde ir pilna ar pašpasludinātiem “karaļiem” un “imperatricām”, bet patiesi talanti nīkuļo vietēja mēroga festivālos. Pingina mūzikā aktīvi darbojas jau vismaz 20 gadus, bet daudziem ir milzīgs atklājums.

 

Advertisements