Narinē Abgarjana “No debesīm nokrita trīs āboli” (2018)

Narinē Abgarjana. No debesīm nokrita trīs āboli / no krievu val. tulk. I.Paegle-Mkrtčjana. – Rīga: Jānis Roze, 2018. (Наринэ Абгарян. С неба упала три яблока. 2015)

Narinē Abgarjana latviešu lasītājam ir pazīstama kā romāna “Maņuņa” (2010) autore, kuru 2017. gadā latviski izdeva apgāds “Jumava”. No Abgarjanas es esmu lasījusi visu Maņuņas triloģiju, par ko atskaitījos blogā, un saglabāju vēlmi izlasīt arī kaut ko nopietnāku, vairāk pieaugušo auditorijai domātu.

Abgarjana zināmā mērā ir literārs fenomens, jo, būdama armēniete un kā tādu sevi arī identificējot, viņa raksta tikai krieviski. Viņa pati saka, ka ir mēģinājusi rakstīt armēniski, bet viņai nav sanācis. Protams, jāņem vērā, ka 90.gadu sākumā Abgarjana pārcēlās uz dzīvi Maskavā un būtībā savu pieauguša cilvēka dzīvi ir veidojusi ārpus dzimtenes. Tomēr man vienalga ir grūti saprast, kā par dzimteni un tai sāpīgām tēmām (un tādas ir visas Abgarjanas grāmatas) ir iespējams rakstīt svešvalodā, turklāt ļoti labā, literārā krievu valodā. Varbūt ar svešvalodas palīdzību Abgarjana distancējas un aizsargā sevi no pārāk emocionāla līdzpārdzīvojuma? Klausījos vairākas Abgarjanas intervijas un visās viņa uzsver, cik ļoti viņas dzimtais reģions ir cietis un cieš no kara (Kalnu Karabahas konflikts), piemēram, uz Maņuņas pilsētu Berdu joprojām nav iespējams aizbraukt, jo tā atrodas militārā zonā. Abgarjana saka, ka kara postošākās sekas nav tiešie zaudējumi karalaukā, bet tā ietekme uz civiliedzīvotājiem – nedrošība, nabadzība un dažādas slimības, kuras radījis posttraumatiskais stress.

2015. gadā sarakstītais romāns “No debesīm nokrita trīs āboli” stāsta par kādu ciematu Armēnijas kalnos. Reiz šeit dzīvoja daudzas ģimenes, tirgus laukums ņudzēja no cilvēkiem, bet pēdējā laikā Maranas ciematā palikuši vien vecīši. Abgarjana saka, ka gribējusi rakstīt par dzīvespriecīgiem notikumiem par veciem cilvēkiem, bet stāsts viņu aizvedis citā virzienā − poētiskā un smeldzīgā. Viņa raksta, ka tēma, kuru viņa nespēj apiet, ir vecie cilvēki; viņas vecmāmiņa ir teikusi, ka sirmgalvji un bērni atrodas vistuvāk debesīm – bērni vēl atceras, kā smaržo debesis, jo tikko ir no turienes atnākuši, bet veci cilvēki jūt šo smaržu, jo drīz aizies. Kā pateicību saviem vecvecākiem Abagrjana rakstīja stāstu par lauku ciemu un sirmgalvjiem ar laimīgām beigām.

Maranas ciems piedzīvojis gan bada laikus, gan karus, gan postošu kalnu nogruvumu, kas aizrāvis bezdibenī trešdaļu ciema māju ar visiem iedzīvotājiem. Maranas jaunieši ir devušies dzīvot uz ieleju un tālāk pasaulē, bet vēl jau palikusi vecā gvarde, kas turpina dzīvot, kā gadsimtiem ierasts un negrib aizbraukt no senču kapiem. Šeit ir smiekli caur asarām un dzidras skumjas, postošas bēdas un spītīga nepakļaušanās. Maranieši rūpējas viens par otru, kašķējas un līgst mieru, pārdzīvojuši daudzu tuvinieku aiziešanu, viņi tic zīmīgiem sapņiem un spoku klātbūtnei. Viena no galvenajām varonēm ir Anatolija, kuras dzīvi par vieglu nenosauksi − viņas ģimene gāja bojā bada laika, pati viņa uzauga pie radiem, apprecējās, lai nepaliktu meitās, bet vīrs izrādījās vardarbīgs, un laimīga viņa jutās tikai savā darbā bibliotēkā, bet arī tā kara laikā gāja bojā. Romāna sākumā Anatolija gatavojas mirt, taču romāna beigās par visu vairāk vēlas dzīvot. Maraniešiem piemīt nezāles cienīga vitalitāte, un, neskatoties uz daudzajiem bēdīgajiem notikumiem, romāns ir gaišs un dzīvi apliecinošs.

Bez Dieva ziņas un palīdzības cilvēciskās laimes mirklis nevar ilgt dienas un nedēļas. Tas būs un paliks tikai mirklis − īss un gaistošs. Ja tev dāvāta laime, pieņem to ar pateicību. Neaizvaino Providences labo gribu ar savu neuzticību, pierādi, ka esi tik dāsnas dāvanas cienīgs, ja reiz debesis tevi tā aplaimojušas.

Armēņu tautas lielākā traģēdija ir 1915. gada genocīds, kad tika iznīcināts vismaz miljons armēņu, taču tagad varbūt vēl lielāka sāpe ir tautas izkliedētība pa visu pasauli (no aptuveni 12 miljoniem armēņu Armēnijā dzīvo tikai trīs miljoni). Šobrīd Armēnija pieņēmusi vairāk nekā 17 000 armēņu tautības Sīrijas bēgļu (no 80 000 Sīrijas armēņu), un ironiskā kārtā tie ir pēcteči tiem armēņiem, kas aizbēga no Osmaņu impērijas genocīda Pirmā pasaules kara laikā. Katrā ziņā armēņiem ir gana daudz iemeslu sērot par pagātni, taču Abgarjana savās intervijās uzsver nepieciešamību skatīties nākotnē, par spīti visam dzīvot tālāk. Tas ir aktuāli arī latviešiem − atcerēties, bet nepalikt pagātnē, pārvērst rūgtus zaudējumus pieredzē un skatīties dzīvē ar gaišu skatu.