Melisa Harisone. Zeltains miežu lauks / no angļu val. tulk. Silvija Brice. – Rīga: Zvaigzne ABC, 2020.  (Mellissa Harrison. All among the barley. 2018)

Harisone_ZeltainsAngļu rakstnieces Melisas Harisones romāns ir izjusts un niansēts, pastorāls stāstījums par dzīvi Anglijas laukos 20.gs. 30.gados. Galvenā stāstniece ir 14 gadus jauna pusaudze Edīte, un būtībā “Zeltains miežu lauks” ir pieaugšanas stāsts. Par meiteni, kura nav vairs bērns, un pieaugušo cilvēku pasaule vienlaikus gan baida, gan vilina. Edīte ir zemnieka meita, jaunākā no Džordža un Adas bērniem, viņa krietni strādā un vērīgi lūkojas apkārtējā pasaulē. Ieraudzītais viņu mulsina, liek šaubīties un piemērot sev vietu – kāda būs mana dzīve?

Harisones romāns ir diezgan viltīgs, jo tas līdzinās nosaukumā piesauktajam miežu laukam – skaisti un viļņojoši lasītājs tiek izvadāts par Anglijas lauku ainavām un zemnieku darba aprakstiem, taču cilvēciskās attiecības romānā ir kā usnes tīrumā, kā neredzami akmeņi, kas salauž izturīgu darba mašīnu. Autore rāda notiekošo no Edītes skatu punkta, kur viņa kā jūtīgs pusaudzis uztver vecāku sarežģītās attiecības, kaimiņu puiša nepatīkamo interesi par sevi, vietējo cilvēku problēmas, ko radījusi ekonomiskā krīze. Kā pēkšņs akcents romānā parādās Konstance Ficallena – Londonas žurnāliste, kas vēlas rakstīt par lauku dzīvi un dokumentēt tradicionālo zemnieku dzīvesveidu. Edīte sadraudzējas un pat iemīlas šai košajā personā, taču, jāteic, viņas jau tā mulstošajā prātā tas ievieš tikai vēl lielāku neskaidrību.

Romāna izskaņā Edīte jau sirmā vecumā, atskatoties uz sevi jaunībā, saka: “Man bieži gribētos atgriezties pagātnē un kaut kā palīdzēt tam bērnam, kas es biju, taču patiesībā nav itin nekā tāda, ko es tagad varētu pateikt un ko viņa saprastu.” Jā, tā ir liela patiesība, ka ir grūti tikt klāt, emocionāli palīdzēt apjukušam cilvēkam, jo bieži viņš ir ielicis sevi kādā noslēgtā sajūtu riņķī. Nav tā, ka Edīte būtu pamesta, viņai jautā un piedāvā palīdzību, bet cik gan adekvāti viņa spēj atbildēt, ja pati nesaprot savas izjūtas. Meitenes taču nedrīkst dusmoties,  meitenēm ir jābūt pakļāvīgām – 30.gadu sabiedrība no sievietes pieprasa noteiktu uzvedību, bet Edīte nav stulba – viņa redz, ka viņas tuvākās sievietes nav laimīgas. Taču darīt citādi nozīmē sagraut veco pasauli, kurā reiz viņa jutās droša un iederīga.

A girl holds chrysanthemums

A girl holds a bunch of freshly picked chrysanthemums (1935) John Topham / TopFoto

Ļoti lēnām lasītājs tiek novests līdz fināla kulminācijai, kuru lasot viņš saprot, ka lasītais nav romāns par lauku dzīvi, bet traģiska drāma. Edītes dzīve tiek salauzta, tajā vienmēr būs robežšķirtne. Un es attaisnoju autores ilgo tuvošanos traģiskajam atrisinājumam, jo tikai tādā veidā iespējams saprast, ka nav bijis tikai viens notikums, ko iespējams pārdzīvot un aizmirst. Edītes likteni veido daudzi notikumi, kas saliekas kopā kā viena ķieģeļu siena, kas pusaudzei uzkrīt virsū.

Lai arī pēc romāna izlasīšanas nav gluži šedevra sajūtas, tomēr man ir pārliecība, ka tas ir stāsts, kas paliek kopā ar lasītāju uz ilgāku laiku. Meitenes liktenis savijas ar sociālo vēsturi, un lieku reizi var pārliecināties, ka cilvēki nemainās − 30.gadu sabiedrības noskaņojumi ir saskanīgi ar idejām, kas noveda Angliju līdz šodienas Brexit. Harisone brīnišķīgi apraksta dabu un ir novērtēta kā izcila ainaviste (nature writer). Ja man būtu kāda teikšana, tad es noteikti palūgtu tulkotājai latviskot jaunāko Harisones veikumu − “The Stubborn Light of Things: a Nature Diary”. Mums tik ļoti šobrīd noder spēja ielūkoties dabas skaistumā un smelties no tās spēku. Kā Edīte to centās darīt.

.

Ir pavasars kā meiča, kas sevi nepazīst,

Ir vasara kā uguns, kam kvēle neapsīkst,

Bet rudens ir vecs draugs, kas allaž talkā nāk

Un zelta miežus pļauj, un ļaudis priecēt māk.

.

Un zeltains miežu lauks prot sirdi sasildīt,

Kad pilnas miežu vārpas zem asas izkapts krīt…