Atsaucoties Ms Marii uzsāktajai stafetei, ar Asmo un Evijas laipnu uzaicinājumu piesakos piedalīties rotaļā 🙂
.
Projekta uzdevumi:
1) pavisam īsi iepazīstini ar sevi;
2) atbildi uz pieciem jautājumiem;
3) mini vismaz 1 grāmatu blogeri, kam gribi nodot tālāk stafeti.
***
1) pavisam īsi iepazīstini ar sevi.
Es esmu baltā sieviete, latviete, rīdziniece. Grāmatas esmu lasījusi vienmēr, ja kādā dzīves periodā no tām esmu novērsusies, tad vienmēr kaut kas ir pietrūcis. Emuāru es sāku rakstīt tāpēc, lai nesajuktu prātā – tā kā joprojām rakstu no mājām, tas man ir izdevies.
2) Jautājumi:
– Vai tu augi grāmatmīļu ģimenē un vai tev vecāki lasīja priekšā? Mini savu mīļāko bērnības grāmatu (var arī mazliet pastāstīt par to).
Manā bērnībā grāmatas lasīja gandrīz visi, vairāk vai mazāk, jo nekādu citu dižo izklaides iespēju nebija. Vecāki man, protams, lasīja priekšā, bet tas nenotika ilgi, jo ļoti ātri manas prasības pēc literatūras pārsniedza vecāku un omītes spējas tās apmierināt un es viņus piespiedu mani iemācīt lasīt.
Es kaut kā ļoti ātri sāku lasīt visādas grāmatas – gan bērnu, gan pieaugušo, tādēļ tādas bērnu grāmatas, kuru es zinātu no galvas gan man nav. Ļoti patika un joprojām patīk Astrīda Lingrēne – Pepija, Karlsons, Čorvena, Emīls, brāļi Lauvassirdis. Ronju mēs lasījām abas ar mammu turpinājumos avīzē “Pionieris”. Šobrīd šķiet, ka vajadzētu izlasīt arī tās Lindgrēnes grāmatas, kuras ir iznākušas jau vēlāk. Ak, jā – Margaritas Stārastes bilžu grāmatas 🙂
– Kura bija pirmā pieaugušo grāmata, kas tev patiešām patika?
Ļoti grūti pateikt, bet Džeralda Darela grāmatas mūsmājās bija grāvēji. Brigaderes atmiņu triloģija. Īstenībā es vidusskolā lasīju tik nenormāli daudz, ka šobrīd es neticētu izlasīto grāmatu skaitam, ja man viens gads nebūtu pierakstīts kladītē. Visas tās biezās ģimenes sāgas, Hemingveju, Vonnegūtu, Džeku Londonu, krieviski sāka iznākt līdz tam aizliegtās grāmatas… Tagad šķiet, ka jauniešiem ar to young adults literatūru tiek nodarīts pāri.
– Mini mīļāko grāmatu, kuru lasīji 20 – 30 gadu vecumā, it īpaši, ja tā iespaidoja tavu dzīvi vai domāšanu.
Es nosaukšu tās grāmatas, par kurām es tiešām atceros, ka tās ir ievērojami mainījušas uzskatus par kādu jautājumu:
Sinklēra Lūisa Kingsblood Royal (1947) ir par kādu amerikāņu balto baņķieri, kurš ciest nevar melnos, bet tad viņš atklāj, ka viņā pašā ir niecīga daļā melno asiņu. Notikums seko notikumam, un baņķieris ir spiests iepazīt melno Ameriku. Grāmata, kura man palīdzēja pārvarēt aizspriedumus pret citas ādas krāsas cilvēkiem.
Patrīcija Vorena. Skrējējs (latviski 1999, pirmpublicējums 1974). Nezinu, kā es šobrid vērtētu grāmatu kā tādu, bet pēc tās izlasīšanas es ļoti skaidri sapratu, ka mīlestībā dzimumam nav nozīmes un mana attieksme pret gejiem mainījās.
Anatolijs Pristavkins. Zelta debestiņa pārnakšņoja (latviski 1989, 2004, pirmpublicējums 1987) – pēc nebeidzamajiem romāniem par varonīgiem padomju karavīriem tā ir viena no pirmajām grāmatām, kura pateica, ka karš, kurā mirst bērni (un tādi ir visi kari) ir sūdīgs karš.
– Kura ir viena no tavām mīļākajām grāmatām, ko atklāji pēdējo 5 gadu laikā? Kā bloga rakstīšana vai grāmatu blogu lasīšana ir iespaidojusi tavus grāmatu lasīšanas paradumus?
Pēdējo divu gadu atklājumi man ir Andžela Kārtere un Mārgarēta Atvuda, jo pirmo es vispār nebiju lasījusi, bet otrā man pēc pirmās neveiksmīgās iepazīšanās bija kritusi nepelnītā nežēlastībā. Šobrīd gribu izlasīt visu no abu uzrakstītā.
Bloga rakstīšanas iespaidā es lasu: a) vairāk, b) mērķtiecīgāk, t.i. biežāk lasu to, ko sen jau gribēju lasīt un meklēju konkrētas grāmatas, c) sistēmiskāk, t.i. lasu par konkrētu tēmu vairākas grāmatas, tas man ir iepaticies.
Grāmatu blogos man patīk atrast domubiedrus un, tiešām, ir interesanti gan sekot viņu lasīšanas ceļojumam, gan uziet labus ieteikumus.
– Mini savu guilty pleasure vai kādu no mīļākajām grāmatām, kas citus varētu pārsteigt.
Man patīk detektīvi un par laba, līdz šim nezināma detektīvu autora atrašanu priecājos, iespējams, vairāk, nekā to prasītu labais tonis.
Ja vajadzīgs nosaukt kādu negaidītu grāmatu, tad nosaukšu Beatrises Smolas “Mīlas verdzeni” – vēsturisks erotiskais romāns, kurš ir paticis visām sievietēm, jo tur tiek darīts kaut kas viņām ļoti patīkams 🙂
3) mini vismaz 1 grāmatu blogeri, kam gribi nodot tālāk stafeti.
Evija
Nov 04, 2012 @ 10:11:40
Cik tomēr forša šī aptauja, var iepazīt blogerus un papildināt savu grāmatu sarakstu. 😀
Kā es varēju aizmirst pie bērnības grāmatām pierakstīt Pepiju, Karlsonu un brāļus Lauvassirdis! Ļoti patika šīs grāmatas, it īpaši pēdējā.
Man pēdējā laikā arī sāk iepatikties detektīvi, būs jāpameklē kaut kas no tevis lasītajiem. 🙂
doronike
Nov 04, 2012 @ 23:05:03
Jā, brāļi Lauvassirdis tāds labs raudāmgabals.
No pēdējiem lasītiem man visvairāk patika Lekberga un Vargasa, bet pēdējā nav latviski tulkota. Makkalova vēl tā neko.
Lasītāja
Nov 04, 2012 @ 12:11:59
Izrādās, mums ir šis tas kopīgs. 😀 Toties nevienu no Tavām divdesmitgadnieces grāmatām neesmu lasījusi.
doronike
Nov 04, 2012 @ 23:07:55
Vai tad visiem grāmatmīļiem nav kaut kas kopīgs? 🙂
msmarii
Nov 05, 2012 @ 12:15:09
“Tagad šķiet, ka jauniešiem ar to young adults literatūru tiek nodarīts pāri.” Vispār laikam jā. Esmu laimīga, ka man bērnībā un jaunībā bija cita literatūra, kas ielika tīri labus pamatus. Tomēr interese mēdz būt viļņveidīga. Pašlaik mani un daudzus citus interesē YA, bet pēc kāda laika noteikti parādīsies kāds cits žanrs. Un gan jau pienāks brīdis nopietnākai literatūrai arī visiem tiem, kas tagad lasa ko nenopietnu 🙂
doronike
Nov 05, 2012 @ 20:24:54
Skumjākais laikam ir tajā, ka dažs labs YA vecuma lasītājs tiešām notic tam muļķīgajam iedalījumam un izdomā, ka pieagušo grāmatas viņam nesaprast. Muļķītis, tiešām labas grāmatas der gandrīz visiem vecumiem, vajag tikai saņemties uz domāšanu.
80-to gadu vidū sākās tāda sērija baltos vākos “Jaunības bibliotēka”, tur bija Kamī, Hese, O’Henrijs, Strugacki, Lems utt. Daudz atbilstošāka literatūra jauniešu izzinošajam prātam.
Līva Alksne
Nov 05, 2012 @ 22:18:22
Manuprāt, ir muļķīgi iedalīt grāmatas noteiktās kategorijās – bērniem, jauniešiem un pieaugušajiem domātās. Kāds pieaugušais var kādu gudrību un pērli atrast arī bērnu grāmatā un kāds pusaudzis var tik pat labi ko iegūt sev no “pieaugušo grāmatām”. Es gan daudzs pusaudža gados lasītas grāmatas mēdzu pārlasīt arī tagad un atklāt citas stāsta nianses, kuras agrāk nenobriedušam prātam palika slēptas.
P.S. Paldies par stafeti! 😉