Мюриель Барбери. Элегантность ежика / Пер.: Наталия Мавлевич, Марианна Кожевникова. – 2-е изд. – Иностранка, 2009. (Muriel Barbery. L’élégance du hérisson. 2006)

Konkrētā grāmata bija domāta kā elegants grand jeté jeb lielais palēciens uz Francijas pusi, jo kādēļ gan to nepaveikt ar ezīša eleganci, ja ezīši vispār ir simpātiski dzīvnieciņi un vēl vajag pierādīt, ka viņi nav eleganti.

“Ezīša elegance” ir pasaules bestsellers un jau kādu laiku internetā satieku dažādas sajūsminātas atsauksmes. Tomēr pēc grāmatas izlasīšanas man bija ieilgušas pārdomas:  tā bija literatūra vai tomēr lasāmviela? Spriežot pēc tā, ka grāmata 2010.gadā bija nominēta prestižajai Dublinas prēmijai, tai vajadzētu būt literatūrai, lai gan tagad jau daudz kas tiek nominēts… un pat iegūst balvas.

Grāmatas darbība norisinās bagātā Parīzes daudzdzīvokļu namā,  un galvenās stāstnieces ir divas: piecdesmitgadīgā durvju sardze Renē Mišela un bagātnieku meita – pusaudze Paloma Žosē. Nesaistītas ikdienā, viņas abas ir dīvaines, savādnieces, autsaideres, kuras spiestas slēpt savu patieso dabu un apkārtējiem rādīt iestudētas lomas. Durvju sardze Renē nav ne smuka, ne akadēmiski izglītota, tomēr īstenībā – intelektuāle, kas lasa Tolstoju, skatās Viskonti un klausās klasisko mūziku. Palomai Žosē ir neparasti augsts intelekts, viņa aizraujas ar japāņu komiksiem un plāno izdarīt pašnāvību savā 13-tajā dzimšanas dienā. Abas stāstnieces nedraudzējas, un būtībā viņu ceļi arī daudz nekrustojas. Līdz grāmatas vidum nekāda aktīva darbība nenotiek, vienas vienīgas refleksijas, līdz parādās trešais varonis – padzīvojis japānis Kakuro Ozu, kurš strauji iekaro abu dāmu sirdis.

Galvenā doma, kas caurvij romānu, ir autores koķetēšana ar to, ka apkārtējie līdzcilvēki, lielākoties snobiski bagātnieki, nav spējīgi novērtēt īstas vērtības un viņu neievērotie cilvēki var izrādīties daudz dziļāki un dvēseliskāki par viņiem pašiem.  Darbības vide – grezns daudzdzīvokļu nams būtībā parādīta kā snobiska Francijas sabiedrība, kurā joprojām (saskaņā ar autores parādīto) ir ārkārtīgi liela nozīme gan šķiriskam dalījumam, gan bagātībai. Durvju sardzes galvenās raizes ir par to, lai kāds neierauga viņas gudrību, jo tad bagātnieki sajutīsies neērti, tomēr tas netraucē viņai pašai slepus tīksmināties par savu garīgo pārākumu. Kurš šeit ir īstais snobs? Manā uztverē cilvēka zināšanas vai skaistums vai bagātība nekādā veidā nepadara viņu labāku par citiem, un īsteni gudrs ir tas cilvēks, kurš spēj mācīties no ikviena, arī tāda, kas viņam liekas nepieņemams. Madame Mišela, savukārt, bagātību ir viennozīmīgi novienādojusi ar inteliģenci un bagātnieku netīšās gramatiskās kļūdas uzskata par kulturālas bojāejas sākumu.

Reti gadās, ka nepatīk galvenie varoņi. Tā nu tas ir, ka abas varones man neizraisīja nekādas simpātijas. Pusaudzes gadījumā viņas paustie uzskati gan ir piedodami, jo te rakstniece labi parāda tam vecumam raksturīgo melnbalto dzīves uzskatu, netīksmi pret vecākiem un ģimenes vērtību nosodīšanu. Tai pašā laikā Renē, kas tīksminās par spēju uztvert fenomenoloģijas idejas, garīgi nav kļuvusi par pieaugušu cilvēku, izvēlējusies slēpties un dzīvē piedalīties ar skatu no malas. Es tiešām nesaprotu, kā ir iespējams nopietni postulēt, ka durvju sardzei nepienākas lasīt “Annu Kareņinu”. Renē pārliecība: “Ja klasiskās literatūras skaistums ir saprotams ar mazļautiņu uztveri, kas ar to nav pazīstami, tas pazemina tās prestižu izglītotu cilvēku acīs.” Cik kropla iedoma!

Grāmatas autore ir filozofijas profesore, kas diemžēl aiziet pa tradicionālu ceļu, ideālo pasauli rādot caur svešas kultūras – Japānas – prizmu, bet savējo dažādi noniecinot. Man daudz vairāk patīk man mīļā skota Makkola-Smita, arī filozofijas profesora, samiernieciskā un dzīves skaistumu meklējošā attieksme, kas harmonisku dzīvi atklāj gan Botsvānas mazļautiņos, gan Edinburgas intelektuāļos.

Bārberijas grāmata varētu būt viena no tām, kas mūsu lasīšanas vidē aizpildītu nišu ar nosaukumu “pa ceļam uz nopietno literatūru”. Tai ir pietiekami interesants sižets, oriģināli galvenie varoņi, neordināras un šķietami filozofiskas domas, kas lasītājam rada intelektuālu iespaidu. Plašām lasītāju masām varētu patikt, izdevējam tā būtu komerciāla veiksme, savukārt prasīgs lasītājs atrastu arī kādu graudu starp pelavām.