Laiku pa laikam man gadās, ka kāda lieta vai doma neatlaidīgi uzrunā – tā paņirb manā uztveres laukā atkal un atkal, līdz es saprotu, ka pienācis brīdis kaut ko izlasīt, izdomāt vai vienkārši nopirkt. Pēdējās nedēļas laikā mani sameklē visādi raksti un izteikumi par lasītāju sadalīšanu noteiktās kategorijās, proti, augstās un zemās, izsmalcinātās un prastās, intelektuālās un vienkāršo ļautiņu. Tā nu ir sanācis, ka šobrīd es esmu ieslīgusi lēnā rudens lasījumā, divu diezgan atšķirīgu autoru grāmatās: Rozamundes Pilčeres un Ivana Buņina. Sentimentālo romānu zvaigzne Pilčere un nobelists Buņins dažu indivīdu priekšstatos ir tik nesavienojami, ka šobrīd man vajadzētu ciest no smagas kognitīvās disonanses, bet dīvainā kārtā es jūtos ļoti labi. Ko man tagad darīt un vai ar mani viss ir kārtībā?
Nancy Armo. Reading, sun and sand … between friends?
Pats pirmais teksts, kas mani aizskāra, bija vēl pavasarī Ingas Žoludes rakstītais Kultūras Dienā: ir trenēts lasītājs (Latvijā samērā maz) un ierindas lasītājs (arī izmirstoša suga). Autori ir apvainojis grāmatnīcās pirktāko grāmatu saraksts, kura galvgalī ir populārā, komercliteratūrā, nevis intelektuālas zvaigznes. Neiedziļināšos pārējā izklāstā, bet tieši šis antagoniskais pozicionējums mani saniknoja: tagad mums būs tāds literatūras sadalījums plebejiem un aristokrātiem? šķiru cīņa literatūrā? Iespējams, tieši Žoludes rakstītais man ir turpmāk licis kaut kur smadzenēs uzkrāt šādas literārā snobisma izpausmes, kuru izrādījās gana daudz, lai es sāktu domāt par to kā tendenci. Tā ir taisnība, ka padomju laikā cilvēki pirka un lasīja klasiķus un intelektuāļus, tomēr 21.gs. 90-to gadu sākumā bija tik liels tulkoto lubeņu sprādziens, ka kļuva acīmredzams līdzšinējais šādas lasāmvielas trūkums. Cilvēki gribēja pasaku – saldu stāstu, varoņa uzvaru pār ļaunajiem, laimīgas beigas – pretstatā diezgan drūmajai realitātei. Un tā tas turpinās, jo … laikam jau tas ir vajadzīgs.
Žolude sadalīja lasītājus dažādu pasugu intelektuāļos un tajos, “kas lasa prieka pēc, lai aizmigtu, lai atslābinātos, lai aizmirstos, lai atslēgtos, lai izsekotu detektīva X pavedienam u.tml.” Nabaga intelektuāļi, laikam jau viņiem ir aizliegts lasīt prieka pēc vai vismaz gūt prieku no savas intelektuālās literatūras, aizmirsties rakstnieka izdomā un atslēgties no reālās pasaules. 😦 Saskaņā ar šo definīciju man nemaz arī negribas būt intelektuālei, jo tad jau lasīšana man kļūtu kā verga darbs, kā obligāts pasākums bez baudas. Vai šādā attieksmē neslēpjas vispār daudzu jauniešu (un ne tikai jauniešu) netīksme pret lasīšanu? Tādā striktā literatūras sadalē labajā un sliktajā literatūrā? Vai literatūra var būt slikta, ja konkrētās grāmatas lasīšana kādam palīdz dzīvot?
Nepārprotiet mani, es neaizstāvu sliktus romānus un arī pati esmu rakstījusi negatīvas atsauksmes par pavirši uzrakstītiem, nekvalitatīviem tekstiem.Tai pašā laikā man nepatīk, ja kāds sāk klasificēt lasītājus un vērtēt cilvēku pēc viņa literārās gaumes; ceru, ka manī ir pietiekami daudz tolerances, lai es spētu sevī paturēt vēlēšanos kritizēt kāda jūsmu par sentimentālām lubenēm vai šabloniskiem bojevikiem un vienkārši cerēt, ka kādudien lasītājs nobriedīs cita žanra literatūrai.
Oktobra žurnālā “Lilit” es izlasīju rakstu par vienkāršiem cilvēkiem (“Vai dzīvē viss ir tik vienkārši?”, autore Anna Švarca, kuru konsultējis psihologs Dmitrijs Ļicovs, 90.-93.lpp.) un atkal šeit par vienu no cilvēku klasifikācijas pamatiem ir literārā gaume:
Pēc sava iekšējā satvara vienkāršiem, primitīviem cilvēkiem piemīt veselais saprāts, kas viņiem palīdz atšķirt derīgo no nederīgā, un emocionalitāte, kas ļauj pamanīt visu sentimentālo un aizkustinošo. Tāpēc mani allaž izbrīnījusi nievājošā attieksme pret “vienkāršās” tautas gaumi. Jā, “vienkāršie” ļaudis lasa un skatās Rozamundi Pilčeri un novēršas no Nabokova “Lolitas”. Taču Pilčere ir romantiska un labestīga un viņas romānos parasti uzvar mīlestība un krietnie varoņi. Nabokobs nav ne romantisks, ne labestīgs un raksta par to, kā pieaudzis vīrietis paved bērnu, bet tā rīkoties nav pareizi. Ja salasīsies Pilčeri, sapratīsi, ka būt labai ir izdevīgi un tas dzīvē var nest reālu labumu. Bet ja salasīsies Nabokovu, sapratīsi, ka pedofili arī ir cilvēki. Bet vai šī sapratne darīs tavas dienas labākas? … Diezin vai.
Jāsaka, ka, manuprāt, tā ir diezgan primitīva abu grāmatu izpratne, bet šoreiz galvenais ir noteiktas literatūras piesaiste kādam psihologa izdomātam cilvēka tipam. Es esmu lasījusi abus autorus, bet izrādās, ka man nebija tiesības to darīt 🙂
Rezumējot savas lēkājošās domas, es gribētu teikt, ka man nepatīk, ja kāds grib noteikt, ko man vajadzētu lasīt un – vēl jo vairāk – kādai literatūrai man būtu jāpatīk. Man ir tiesības patikt vai nepatikt jebkāda žanra grāmatai un tādas ir jebkuram lasītājam. Tādēļ – pārfrāzējot Voltēra teicienu “Es nepiekrītu tam, ko jūs runājat, taču es līdz pēdējam elpas vilcienam aizstāvēšu jūsu tiesības to runāt.” – varbūt man nepatiks kāda izvēlētā grāmata, tomēr es aizstāvēšu viņa tiesības šo grāmatu lasīt.
burtkoki 
Okt 07, 2012 @ 16:08:16
Šis nu gan bija viens smuki uzrakstīts teksts. Pilnībā pievienojos, nav iespējams lasītājus saklasificēt kaut kādos intelektuāļos un pabirās. Tas ka viens lasa tikai klasiku un cits tikai lubenes, nebūt nepadara kādu pārāku par otru. Labi ir ja cilvēks pats saprot ko vņš ir izlasījis un kaut ko sev izlasītajā atrod.
Reizēm sanāk kādās diskusijās, kur visi jūsmo par kādu darbu, ar vienu vārdu patikai vai nepatika. Kad pajautā, kas tad tieši ir tas, kas patika vai nepatika, tad daļa nemaz nespēj noformulēt savas pārdomas kuras krāmata viņā ir izraisījusi. Netekšu, ka man ar tas vienmēr izdotos.
Man jau patīk, ja cilvēki lasa, vienalga ko. Kaut vai 50 veidus kā pievilināt naudu. Kā tur bija tas teiciens, cilvēks, kas lasa nodzīvo tūkstoš dzīves, bet nelasītājs tikai vienu.
Okt 07, 2012 @ 18:37:29
Jā, es domāju, ka galvenais ir, lai katrs lasa to, kas viņam attiecīgajā dzīves brīdi ir vajadzīgs, kaut vai tā būtu atslodzes literatūra vai romantika. Es vienmēr ar sevi rūpīgi aprunājos, pirms izvēlos nākamo lasāmo 🙂
Par to, ka visi jūsmo par kādu vienu darbu – nav jau teikts, ka visi to arī ir lasījuši. Tagad jau arī veikalos esot izpirkts latviešu Uliss, bet nu būsim reāli…
Lai iemācītos formulēt savas domas par grāmatu, savs blogs ir baigi labais vingrinājums 😉
P.S. Tev sanāca ļoti laba pārrakstīšanās – krāmata, es iegaumēšu 🙂
Okt 07, 2012 @ 20:13:09
Es ar cenšos rūpīgi ar sevi aprunāties. Tas gan bieži beidzas ar stundu ilgu grāmatskapja satura pārlūkošanu. Un procesa beigās tiek nopirkts kaut kas jauns no amazon.
Jā Ulisu daudzi slavē, reiz gandrīz saņēmos un sataisījos lasīt. Bet kaut kā pārgāja.
Okt 07, 2012 @ 21:30:14
Ha, mana aprunāšanās ar sevi parasti turpinās ar visādu grāmatmīļu portālu pētīšanu un skaista saraksta izveidošanu, no kura es esmu spējīga izlasīt vien labi ja ceturto daļu. Bet arī šajā procesā ir savs kaifs.
Es ticēšu kritiķiem, ka Uliss ir izcils romāns 🙂
Okt 07, 2012 @ 18:07:29
Tu tagad zināsi, ka pedofili ir cilvēki, bet tas neatmaksājas, jo pie vīra iziet labsirdīgās zeltenes.
Okt 07, 2012 @ 18:46:02
Faktiski, lasot abas grāmatas, es postu savu viengabalaino pasaules ainu. Jo dziļāk rok, jo lielākus sū var izrakt.
Okt 07, 2012 @ 20:38:09
Arī mani neizmērojami kaitina, kad cilvēkus mēģina iedalīt pēc literārās gaumes. Pēc dažu dalītāju/speciālistu domām man būtu jāpiemīt šizofrēnijai vispārākajā pakāpē. Lasu tik atšķirīgas grāmatas, ka pašai sāk bail palikt par savu veslo saprātu. Paldies par kvalitatīvi uzrakstītām pārdomām!
Okt 07, 2012 @ 21:37:59
Es domāju, ka drīzāk jābaidās ir tam cilvēkam, kas lasa tikai viena veida grāmatas, jo tad tiešām var kļūt drusku ku-kū. Kaut gan – no otras puses tas nozīmē, ka es nekad neiepazīšu kādu žanru pilnībā.
Okt 07, 2012 @ 21:14:46
Šitās lasītāju klasifikācijas ir tik neticami prastas un primitīvas, ka nav vērts tām pievērst uzmanību.
Man vienmēr ir bijusi pārliecība, ka maksimāli daudzveidīgas literatūras lasišana padara skatu uz pasauli pilnīgāku atšķirībā no koncentrēšanās tikai uz kaut ko vienu. Domāju, ka Pilčere un Nabokovs viens otru lieliski papildina. 🙂
Ideja, ka lasīt sava prieka pēc ir mazāk vērtīgi nekā lasīt kaut ko tādu, kas sagādā grūtības, ir viena no muļķīgākajām, kas pēdējā laikā dzirdēta. Ja man ir patiess prieks lasīt Prustu vai Gēti, bet mokoši jāgarlaikojas lasot krēslveidīgus gabalus, tad sanāk atmest Prustu. Nekā nebija. Ko gribēšu, to lasīšu. 🙂
Okt 07, 2012 @ 21:53:10
Tas IR dīvaini, laikam no skolas laikiem iemācīts, ka īsta vērtība ir tām zināšanām, kas iegūtas ar piepūli. Ja kaut kas nāk viegli, tad tas ir aizdomīgi. Bet daudzas tiešām lieliskas grāmatas arī lasās viegli un aizrautīgi vai arī vismaz mums ir vēlēšanās tās lasīt, ne mocīt pienākuma labad.
Es grāmatu izvēlē cenšos sevi pārsteigt – nekad nevar zināt, kas man iepatiksies.
Okt 07, 2012 @ 22:21:23
Kaut kāds āķis tur ir. Šķiet, ka kopš senseniem laikiem pastāv uzskats, ka prieks ir vienlīdzīgs ar izklaidi, tātad kaut ko nevērtīgu.
Tā kā man neliela intelektuāla piepūle vienmēr ir sagadājusi prieku un patikšanu, tad savulaik ģimenē mana nosliece uz lasīšanu un tieksme uz dažādu zinību iegūšanu pārsvarā tika uztverta ar nepatiku un nelabvēlību – atšķirībā no lietām, ko veicu ar patiesām ciešanām vaigā kā, piemēram, burkānu ravēšanu. Interesanti, ka līdzcilvēki daudz labvēlīgāk attiecās pret tiem, kas daudz un uzcītīgi mācijās ar sakostiem zobiem un izteiktu nepatiku pret apgūstamo vielu. 🙂
Okt 08, 2012 @ 10:44:45
Jā, to, ka mācīties un izzināt vispār var būt ļoti aizraujoši, nerunājot nemaz par grāmatu lasīšanu, skola pamanās iznīdēt. Bet mājās gan man lika svētu mieru, ja redzēja grāmatu lasot.
Okt 08, 2012 @ 07:55:04
Ļoti labs ieraksts. Es pēdējos gados lasu praktiski tikai bērnu grāmatas (priekšā) un savas nozares literatūru, lai gan man ir saraksts ar simt labākajiem romāniem pasaules vēsturē http://www.librarything.com/bookaward/Newsweek's+Top+100+Books%3A+The+Meta-List, no kuriem 25 esmu lasījusi skolas gados, un ar pārējiem 75 vienkārši netieku galā. Tie ir drūmi, pesimistiski, ļoti biezi (Marksa “Kapitāls”!), nav man ērti pieejami vai iedveš šausmas (pēc nosaukuma un leģendas – True Blood, Capote). Tā kā plāns ir izlasīt pusi no šī saraksta, esmu pārstājusi lasīt prieka pēc, jo kā tad nu es lasīšu kaut kādu populāro literatūru, ja neesmu pieveikusi klasiku.
Laikam būs jāpameklē kāds cits labāko grāmatu saraksts. 🙂
Okt 08, 2012 @ 08:48:51
Te nāktos atcerētoes, ka lasīšana paņem tavu laiku. Šis laiks ir no tavas dzīves un kāda jēga ir veltīt to grāmatā, kuras tev nepatīk un no kurām nav nekāda prieka vai labuma.
Okt 08, 2012 @ 10:33:44
Man ir pāris saraksti, kurus es ņemu vērā, izvēloties grāmatas (apskatāmi pie grāmatlistēm). Time’s ir nopietnāks, jo kritiķu izvēle, BBC Big Read – pavieglāks, lasītāju balsojums. Bet tas ir projekts gadu garumā, palīdz apjukuma brīžos. Vienīgā problēma, ka tie visi ir anglocentriski. Pēdējais interesantais saraksts, ko es atradu, ir krievu akadēmiķu izveidots bērniem un jauniešiem: http://www.livelib.ru/forum/post/732 Nepiekrītu vecuma sadalījumam, bet grāmatas saliktas labas.
Man gribas cerēt, vismaz attiecībā uz grāmatām, ka tās visas atnāk īstajā brīdī, kad es esmu jau nogatavojusies attiecīgajam autoram 🙂
Okt 08, 2012 @ 16:12:48
Jēziņ, kā pierunājuši!
Diānas saraksts izskatās diezgan labs un nemaz ar ne tik drūms, bet, ja ir vēlme atrast kādu citu, varu ieteikt paklīst pa http://www.listsofbests.com/lists/home/books. Tur ir plašas izvēles iespējas.
Okt 08, 2012 @ 17:59:19
Kā zināms, tad lasītājiem vienmēr ir par ko parunāt. 🙂
Varbūt kāds zina arī labus latviešu, lietuviešu, igauņu un krievu grāmatu sarakstus?
Okt 08, 2012 @ 17:43:50
Saraksti ir laba lieta, bet visas grāmatas nekad neizlasīsi. Tāpat nākas veikt rūpīgu lasāmvielas papildu atlasi un te ļoti noder čaklu cilvēku rakstīti grāmatu blogi un atsauksmes. 🙂
Diānas saraksts man patīk, jo izskatās pietiekami daudzveidīgs, pie tam kādu pusi no tā esmu lasījusi. Nepatika vienīgi “Mehāniskais apelsīns” – to ir rakstījis patiesi nelaimīgs cilvēks. Un “Uliss” droši vien nav man domāta grāmata.
Kapotes “True Blood” nepavisam nav briesmīga – tur vairāk akcents ir likts uz psiholoģiskām niansēm, kā tas varēja notikt nekā uz vardarbīgiem aprakstiem. Protams, ka nekādas jautrības tur nav, bet grāmatu ir vērts izlasīt.
Okt 08, 2012 @ 18:33:23
Nu jau gandrīz divus gadus lasot ar sarakstiem padomā, varu apliecināt, ka sava jēga tam tomēr ir. Viens no plusiem – ierosme lasīt grāmatu, kurai citādi paietu garām.
Es no Diānas saraksta esmu lasījusi nepilnu pusi, bet tas nenozīmē, ka būtu spējīga par visām tām grāmatām pilnvērtīgi diskutēt, jo daļa ir lasīta piespiedu kārtā, bet vēl daļa tik sen, ka man šobrīd par tām, iespējams, būtu pilnīgi cits viedoklis. Bet kaut kad pagātnē tās savu labo darbu būs izdarījušas 🙂
Krieviem ir vairāki saraksti, bet tie ir vai nu bērniem vai lasītāju veidoti, kritiķi acīmredzot nespēj vienoties. Piemēram, šis saraksts http://www.100bestbooks.ru/index.php?page=1 ir diezgan subjektīvs un pārāk maskulīns.
Okt 12, 2012 @ 11:04:49
Pēc tik lieliska raksta un foršas diskusijas man atliek vien 100% visam piekrist 🙂 Nesen lasīju rakstu, kur kāds literatūras kritiķis ar putām uz lūpām lamājās, ka blogeri bendē lasītāju gaumi un viņiem nav nekādas tiesības rakstīt grāmatu apskatus. Intelektuāļi un kritiķi, kas šitā bļaustās izklausās aizvainoti un nobijušies, un mēģina spodrināt savu tēlu noliekot lasītājus. Diez vai tā ir pareizā pieeja. Un tā “Ulissa” pirkšana vairāk izskatās pēc izrādīšanās, bet gribas cerēt, ka mums ir tik daudz “augstas klases” lasītāju un visi pircēji to zilo ķieģeli arī izlasījuši.
Esmu lasījusi “Lolitu” (ļoti patika) un savā laikā skatījusies Pilčeres darbu ekranizācijas. KO man tagad darīt? Laikam jau atliek vien pasmīnēt par visu un lasīt tālāk gan klasiku, gan visu citu prieka pēc.
Starp citu, ko Žolūde domā ar “trenēts lasītājs”? Izlasījis noteiktu grāmatu skaitu, lasa no x gadu vecuma, lasa x valodās, lasa x vārdus minūtē? Tas ir pirmais, kas nāk prātā. Un tā pagriežot, mēs te visi esam trenēti lasītāji 😉
Okt 12, 2012 @ 14:17:15
Skaidra lieta, ka kritiķiem, vismaz ārzemēs, tādi blogeri var atņemt maizes kumosu. Bet cik es noprietu blogeris atšķirībā no kritiķa drīkst būt tiešs un nosaukt grāmatu par mēslu, ja viņa tiešām tāda ir un ļaut savai personībai iespaidot grāmtu apskatus. Kritiķiem tiem gan jābūt objektīvam un jāraksta no tāda kā distancēta skatu punkta.
Okt 12, 2012 @ 17:57:31
Kā jau minēju, tad bieži izlasu vai arī neizlasu kādu grāmatu pēc tās ieteikuma blogā vai lasītāju atsauksmēm interneta ārēs un parasti nekļūdos. Būtu dīvaini, jai tas patiešām kaut kā apdraudētu profesionālos kritiķus, jo arī līdz šim lasīt pašas grāmatas man ir bijis interesantāk nekā tām veltītus garus, sarežģītus apcerējumus. 🙂
Starp citu, atsauksmēm, lai tās mani ieinetresētu, nepavisam nav jābūt tikai slavinošām. Tādas kā reiz šķiet trakoti aizdomīgas. Daudz vairāk uzrunā tās, kurās ir cilvēcīgi izstāstīts, kas lasot ir paticis un kas nē.
Okt 12, 2012 @ 18:45:33
Asmodeus – Es domāju, ka kritiķis var būt gan objektīvs, gan nosaukt grāmatu par mēslu (vienlaikus), bet blogeris var būt neobjektīvs un nosaukt grāmatu par mēslu, vadoties tikai no savām individuālajām sajūtām. Mūsu draugs Berelis ir bijis gana nešpetns pret daudziem latviešu autoriem, bet pret Otto Ozolu, kuru grāmatu es augsti nevērtēju, viņš ir bijis negaidīti maigs. Visi jau ir tikai cilvēki, kā redzams.
Sibilla – Mana pieredze liecina, ka tiešām slikta atsauksme par grāmatu tikai rada papildu interesi, ir cilvēkos kaut kāds mazohisms un vēlēšanās kolektīvi paspļaudīties.
Okt 12, 2012 @ 18:37:16
Ms Marii – Žolude saka, ka trenēts lasītājs ir meklējams “jomas profesionāļu vidū, (literāti, skolu un augstskolu pasniedzēji, studenti, domātāji, intelektuāļi, citu radošo jomu profesionāļi u.c.)”. Man tāds nosaukums “trenēts” vispār riebjas, jo tas kaut kā asociatīvi saistās ar kvantitāti un lasīšanu kā sporta veidu. Man gribētos drīzāk runāt par literatūras baudītājiem, kuri spēj novērtēt izlasīto adekvāti, t.i. nenoliegt lasīšanas prieku, bet arī neļaut savām smadzenēm ierūsēt pavieglā baudā.
Okt 12, 2012 @ 19:32:53
1.) Labus sarakstus nezinu, bet latvjiem ir kultūras kanons, ko jūs visi noteikti zināt. Esmu kādreiz redzējusi arī sarakstus “kas jāizlasa katram inteliģentam latvietim” vai “grāmatas, kam jābūt katra latvieša mājas”, bet tas bija tautiski romantiskākos laikos.
Leišu internetā literatūras kanons tiek piesaukts, bet ne atklāts. Vienīgais jēdzīgais saraksts, ko uzgāju, rūpīgi nemeklējot, ir iepriekšējās desmitgades ievērojamāko grāmatu desmitnieks. Pāris ir izdotas arī latviski.
Es varētu palasīt grāmatas no šī krievu sastādītā saraksta, lai gan domāju, ka daļa mani kaitinātu.
2.) Trenēšanās manā izpratnē nav vienkārši vairāk lappušu, bet gan apzināts mērķis un rīcības plāns, lai kļūtu par labāku skrējēju vai lasītāju, lai no Pilčeres tiktu arī līdz Nabokovam, lai spētu novērtēt ne tikai sižetu un saprastu, kāpēc Bērziņš, kuru KD komentētāji sauc par murgainu, nekam nederīgu dzejnieku, ir ticis iepriekš minētajā kanonā, pat ja pašam pie sirds viņa darbi neiet.
3.) Es viņgad vismaz vienu grāmatu izlasīju tieši sliktas atsauksmes dēļ, ja nākamnedēļ būs vairāk laika, varētu arī pati par to uzrakstīt.
Okt 12, 2012 @ 20:13:39
To krievu sarakstu es esmu pētījusi, bet mani tas ērcina, jo tajā ir tikai 2 sieviešu rakstnieces. Nē, nu saraksts jau IR labs, nekādu drazu tur nav, bet no visa tikai 2 dāmas – eu, nu veči ;), tas ir tendenciozi.
Lūk, manā izpratnē tāda tikšana no-līdz kādam rakstniekam nav nepieciešama, ja runāts tiek par pilnīgi dažādiem žanriem. Katrs sēž savā plauktiņā un viens otram dzīvot netraucē. Sliktais stils sākas vienīgi tad, kad kāds sāk tekstu uzskatīt par sliktu tikai tāpēc, ka to nesaprot.
Okt 12, 2012 @ 20:43:06
Nu, tas, ka veči izpīpējuši, tas skaidrs, bet man tomēr saraksts un komentāri patīk. Līdzsvaram pieķert klāt kādu feministu sarakstu, un būs labi.
Aizmirsīsim Pilčeri. Ir vesela gūzma labu grāmatu, kuru uztveršanai un izbaudīšanai nepieciešama sagatavotība. Trenēts lasītājs. Pieminētais Žoludes raksts bija augstprātīgs utt., bet doma, ka ir derīgi attīstīties, nav peļama. Būtībā Tu ar saviem sarakstiem arī trenējies lasīšanā. 🙂
Okt 12, 2012 @ 21:18:36
Mana doma ar sarakstiem ir mērķtiecīgāka pieeja, lai nebūtu situācijas, kad es dīki klīstu gar bibliotēkas vai citas grāmatu ieguves vietas plauktiem un stulbi izvēlos grāmatas pēc vākiem vai slavinošām anotācijām uz tiem. Un ir ļoti daudz pat izcilu autoru, par kuriem latviski nav pietiekošas informācijas. Vismaz es ceru, ka trenēties lasīšanā kā tādā man nav vairs vajadzības.
Bet es piekrītu, ka daudzām grāmatām ir vajadzīga iepriekšēja sagatavotība, zināms inteliģences līmenis un (kā minimums) vēlēšanās draudzēties ar tekstu. Tomēr nedomāju, ka uz kādu var skatīties augstprātīgi, ja cilvēks nevēlas konkrētajā dzīves brīdī to attīstīšanos. To nevar panākt ar varu, nekas labs neiznāks.
Okt 24, 2013 @ 08:50:36
Burvīgs un pārdomas rosinošs raksts un smadzeņdarbību stimulējoši komentāri. Paldies visiem! Es laikam visām šīm lasītāju kategorijām (trenētais, ierindas utt. lasītājs) mētājos kaut kur pa vidu vai vēl trakāk – pa malām:)
Mani, savukārt, pavisam nesen darbā kolēģe – topošā bibliotekāre, un visādi ctādi apgaismots indivīds, apbēdināja ar sekojošu izteikumu, ka viņa lasot tikai zinātnisko un mācību literatūru, jo tā esot “gudrāka” par daiļliteratūru…Es tajā brīdī ar savu Čehovu audiogrāmatas formā sajutos pavisam čābiski. Saprotu jau, ka visas šīs kategorijas un birciņas cilvēki (cien. Žoludi ieskaitot) veido un uzkarina citiem, lai savu pasaulīti noturētu kaut kādā tikai sev izprotamā un attaisnojamā līdzsvarā, bet vienalga tā kā nedaudz “obidno”…
Okt 24, 2013 @ 10:24:45
No topošās bibliotēkāres puses tas ir ļoti dīvains komentārs, jo tas nozīmē, ka viņa vispār neatšķir grāmatu sadalījumu un katra veida mērķi un jēgu. Par to var tikai pasmaidīt un cerēt, ka viņas pašas gudrība kādreiz pieaugs 🙂
Nevar jau grāmatas izvēlēties pēc citu cilvēku izvirzītiem kritērijiem – ne jau citiem mēs lasām, bet paši sev.