Laiku pa laikam man gadās, ka kāda lieta vai doma neatlaidīgi uzrunā – tā paņirb manā uztveres laukā atkal un atkal, līdz es saprotu, ka pienācis brīdis kaut ko izlasīt, izdomāt vai vienkārši nopirkt. Pēdējās nedēļas laikā mani sameklē visādi raksti un izteikumi par lasītāju sadalīšanu noteiktās kategorijās, proti, augstās un zemās, izsmalcinātās un prastās, intelektuālās un vienkāršo ļautiņu. Tā nu ir sanācis, ka šobrīd es esmu ieslīgusi lēnā rudens lasījumā, divu diezgan atšķirīgu autoru grāmatās: Rozamundes Pilčeres un Ivana Buņina. Sentimentālo romānu zvaigzne Pilčere un nobelists Buņins dažu indivīdu priekšstatos ir tik nesavienojami, ka šobrīd man vajadzētu ciest no smagas kognitīvās disonanses, bet dīvainā kārtā es jūtos ļoti labi. Ko man tagad darīt un vai ar mani viss ir kārtībā?

Nancy Armo. Reading, sun and sand … between friends?

Pats pirmais teksts, kas mani aizskāra, bija vēl pavasarī Ingas Žoludes rakstītais Kultūras Dienā: ir trenēts lasītājs (Latvijā samērā maz) un ierindas lasītājs (arī izmirstoša suga). Autori ir apvainojis grāmatnīcās pirktāko grāmatu saraksts, kura galvgalī ir populārā, komercliteratūrā, nevis intelektuālas zvaigznes. Neiedziļināšos pārējā izklāstā, bet tieši šis antagoniskais pozicionējums  mani saniknoja: tagad mums būs tāds literatūras sadalījums plebejiem un aristokrātiem? šķiru cīņa literatūrā? Iespējams, tieši Žoludes rakstītais man ir turpmāk licis kaut kur smadzenēs uzkrāt šādas literārā snobisma izpausmes, kuru izrādījās gana daudz, lai es sāktu domāt par to kā tendenci. Tā ir taisnība, ka padomju laikā cilvēki pirka un lasīja klasiķus un intelektuāļus, tomēr 21.gs. 90-to gadu sākumā bija tik liels tulkoto lubeņu sprādziens, ka kļuva acīmredzams līdzšinējais šādas lasāmvielas trūkums. Cilvēki gribēja pasaku – saldu stāstu, varoņa uzvaru pār ļaunajiem, laimīgas beigas – pretstatā diezgan drūmajai realitātei. Un tā tas turpinās, jo … laikam jau tas ir vajadzīgs.

Žolude sadalīja lasītājus dažādu pasugu intelektuāļos un tajos, “kas lasa prieka pēc, lai aizmigtu, lai atslābinātos, lai aizmirstos, lai atslēgtos, lai izsekotu detektīva X pavedienam u.tml.” Nabaga intelektuāļi, laikam jau viņiem ir aizliegts lasīt prieka pēc vai vismaz gūt prieku no savas intelektuālās literatūras, aizmirsties rakstnieka izdomā un atslēgties no reālās pasaules. 😦 Saskaņā ar šo definīciju man nemaz arī negribas būt intelektuālei, jo tad jau lasīšana man kļūtu kā verga darbs, kā obligāts pasākums bez baudas. Vai šādā attieksmē neslēpjas vispār daudzu jauniešu (un ne tikai jauniešu) netīksme pret lasīšanu? Tādā striktā literatūras sadalē labajā un sliktajā literatūrā? Vai literatūra var būt slikta, ja konkrētās grāmatas lasīšana kādam palīdz dzīvot?

Nepārprotiet mani, es neaizstāvu sliktus romānus un arī pati esmu rakstījusi negatīvas atsauksmes par pavirši uzrakstītiem, nekvalitatīviem tekstiem.Tai pašā laikā man nepatīk, ja kāds sāk klasificēt lasītājus un vērtēt cilvēku pēc viņa literārās gaumes; ceru, ka manī ir pietiekami daudz tolerances, lai es spētu sevī paturēt vēlēšanos kritizēt kāda jūsmu par sentimentālām lubenēm vai šabloniskiem bojevikiem un vienkārši cerēt, ka kādudien lasītājs nobriedīs cita žanra literatūrai.

Oktobra žurnālā “Lilit” es izlasīju rakstu par vienkāršiem cilvēkiem (“Vai dzīvē viss ir tik vienkārši?”, autore Anna Švarca, kuru konsultējis psihologs Dmitrijs Ļicovs, 90.-93.lpp.) un atkal šeit par vienu no cilvēku klasifikācijas pamatiem ir literārā gaume:

Pēc sava iekšējā satvara vienkāršiem, primitīviem cilvēkiem piemīt veselais saprāts, kas viņiem palīdz atšķirt derīgo no nederīgā, un emocionalitāte, kas ļauj pamanīt visu sentimentālo un aizkustinošo. Tāpēc mani allaž izbrīnījusi nievājošā attieksme pret “vienkāršās” tautas gaumi. Jā, “vienkāršie” ļaudis lasa un skatās Rozamundi Pilčeri un novēršas  no Nabokova “Lolitas”. Taču Pilčere ir romantiska un labestīga un viņas romānos parasti uzvar mīlestība un krietnie varoņi. Nabokobs nav ne romantisks, ne labestīgs un raksta par to, kā pieaudzis vīrietis paved bērnu, bet tā rīkoties nav pareizi. Ja salasīsies Pilčeri, sapratīsi, ka būt labai ir izdevīgi un tas dzīvē var nest reālu labumu. Bet ja salasīsies Nabokovu, sapratīsi, ka pedofili arī ir cilvēki. Bet vai šī sapratne darīs tavas dienas labākas? … Diezin vai.

Jāsaka, ka, manuprāt, tā ir diezgan primitīva abu grāmatu izpratne, bet šoreiz galvenais ir noteiktas literatūras piesaiste kādam psihologa izdomātam cilvēka tipam. Es esmu lasījusi abus autorus, bet izrādās, ka man nebija tiesības to darīt 🙂

Rezumējot savas lēkājošās domas, es gribētu teikt, ka man nepatīk, ja kāds grib noteikt, ko man vajadzētu lasīt un – vēl jo vairāk – kādai literatūrai man būtu jāpatīk. Man ir tiesības patikt vai nepatikt jebkāda žanra grāmatai un tādas ir jebkuram lasītājam. Tādēļ – pārfrāzējot Voltēra teicienu “Es nepiekrītu tam, ko jūs runājat, taču es līdz pēdējam elpas vilcienam aizstāvēšu jūsu tiesības to runāt.” – varbūt man nepatiks kāda izvēlētā grāmata, tomēr es aizstāvēšu viņa tiesības šo grāmatu lasīt.

Advertisements