Huans Rulfo. Pedro Paramo / no spāņu val. tulk. Guntis Valujevs. – Rīga: Atēna, 2007. (Juan Rulfo. Pedro Paramo. 1955)

Rulfo_PedroJo ilgāk es rakstu blogu, jo vairāk es pārliecinos, ka rakstīt par ļoti labām grāmatām ir visgrūtāk. Interesanti gan, kā lai es tagad aprakstu grāmatu, kuras atstātais iespaids līdzinās smaržai – to var censties aprakstīt, bet katrs vienalga iedomāsies kaut ko savu?

Pie Huana Rulfo grāmatas es nonācu pa aplinkus ceļiem – Goodreads Bookworm Bitches lasīšanas grupā pavasara izaicinājumā bija prasīta kāda grāmata saistībā ar Meksiku. Sākumā es nopriecājos, ka te ļoti labi iederas Karlosa Fuentesa “Artemio Krusa nāve”, kura jau sen gaida grāmatplauktā, bet diemžēl jau no pirmajām lappusēm man tik ļoti riebās galvenais varonis, ka es sapratu, ka nekāda mīla nesanāks. Un tālāk man gāja grūti – nu nav mums meksikāņi tie populārākie. Bet es uzgāju savu zelta dzīslu! Rulfo ir sarakstījis tikai divas nosacīti plānas grāmatas, bet ļoti ietekmējis literatūras attīstību – iespējams, bez viņa maģiskais reālisms būtu pavisam citādāks.

Huans Presiado, pēc nelaiķa mātes vēlējuma, dodas uz viņas dzimto ciemu Komalu, lai satiktu savu tēvu Pedro Paramo, kur nekad dzīvē nav redzējis. Kāds savāds ceļinieks viņam parāda pareizo ceļu, un viņš nonāk ciemā, kurš šķiet izmiris – tikai kāda sažuvusi vecaine paver durvis un atvēl naktsmājas. Viens pēc otra Huana ceļā parādās cilvēki, kuros viņš drīzumā apjauš rēgus, kuri atnākuši pastāstīt par agrākiem laikiem.

Šis ciemats ir pilns atbalsīm. Tā vien šķiet, ka tās iemūrētas sienās vai pabāztas zem akmeņiem. Kad te staigā, jūti, ka tās tev min uz papēžiem. Visādu čaboņu dzirdi, smieklus. Gaužām vecus smieklus, tādus kā piekusušus smieties. Un balsis, kas jau nodilušas lietojot. Visu to tu dzirdi. Man liekas, reiz pienāks diena, kad visas šīs skaņas apsīks pavisam.

Huana tēvs Pedro Paramo nav bijis labs cilvēks – mantu ieguvis negodīgā ceļā, pakļāvis savai varai visu apkārtni un cilvēku atmiņās saistās ar ciešanām un žulti. Viņš mīlēja sevi un savu mīlestību uz vienu sievieti, kuru nespēja dabūt, tādēļ viņa dzīve bija kā dusmas uz likteni, atmaksa apkārtējiem par kādreizējo nabadzību – viņš auga un pletās kā tāda nezāle. Viss, kam dzīves laikā ir pieskāries Pedro Paramo, ir iznīcināts, pārtapis pelnos, nolādēts – aiz viņa palicis miris ciems, kurā dzīvo spoki.

Romāna vēstījums ir kā daudzas mazas straumītes, kā klusas balsis, kuras skan no nostūriem, lai kādā brīdī lasītāja prātā no sīkām detaļām sāktu veidoties viena kopīga aina. Par katru jaunu balsi gribas cerēt, ka tā vēl ir dzīvam piederoša, tomēr kādā brīdi saproti, ka pat tie, kas šajā grāmatā staigā pa virszemi, iespējams, vienalga ir spoki. Rūgtas atmiņas, nepiepildītas ilgas.

Dzīve jau tāpat ir sūra un grūta. Tas vien ļauj kaut kā kulties uz priekšu, ka tu vēl ceri – nomirsi, un tad tevi no šās zemes pārcels uz citu valstību, bet, kad tev tās durvis aizver un vaļā paliek vieni vienīgi elles vārti, tad jau labāk vispār nebūtu piedzimusi…

Ja kādam patīk skaidri zināt stāsta sākumu un beigas, tad šī nebūs īstā grāmata. “Pedro Paramo” ir maģiskā reālisma cienītāju saldais ēdiens, te daudzi pavedieni sākas nekurienē un aizvijas tālumā, vienlaikus atstājot gan jautājumus, gan arī sajūtu, ka atbildes ir paslēpušās starp rindām. Man nedaudz ir žēl to studentu, kuriem, iespējams, nākas analizēt Rulfo romānu, jo pats teksts ir kā Rulfo aprakstītie spoki – jūtam dvesmu, aukstu pieskārienu, bet pēc tam ilgi domājam, kas tas bija.

Advertisements