Kad pirms Ziemassvētkiem pastaigājos pa grāmatnīcu, tīri labi patika ieraudzītais, jo šķita, ka grāmatu piedāvājums ir gana plašs, lai daudzi zem eglītes atrastu kaut ko interesantu un vērtīgu. Cerēsim, ka tā tiešām ir noticis, un čaklie rūķi ir bijuši dāsni dāvinātāji.
Protams, visvieglāk dāvanā nopirkt grāmatu ir tad, ja lasītājam ir kāda mīļa tēma vai iecienīts autors. Piemēram, Umberto Eko fani varēja sagaidīt jaunu tulkojumu − “Iepriekšējās dienas sala” (tulk. Dace Meiere), kas esot jau desmitais Eko darbs, ko izdevis Jāņa Rozes apgāds. Savukārt Haruki Murakami nepacietīgākie mīļotāji gada pēdējā mēnesī jau noteikti paspējuši izlasīt jauno “Bezkrāsu Cukuru Tadzaki un viņa svētceļnieka gadi” (Zvaigzne ABC, tulk. Ingūna Beķere).
Latvijas Mākslas akadēmijas Mākslas vēstures institūts ir uzsācis nopietnu projektu “Latvijas mākslas vēsture”, gada nogalē kā pirmo publicējot 4. sējumu “Neoromantiskā modernisma periods 1890-1915”. Tas gan ir dārgs ieguldījums grāmatplauktā, taču varbūt kādreiz nopirkt mazāk, bet labāk. (Izdevums paralēli izdots arī angliski.) Izdevniecība “Neputns” turpina izdot sēriju “Latvijas mākslas klasika” − jau iznākušas septiņas grāmatiņas par Valteru, Beļcovu, Padegu, Ubānu, Purvīti, Pērli un Rozentālu, taču tās apskatot man nav radusies vēlme tās iegādāties: pirmkārt, tas ir bilingvāls izdevums, kas jau tā nelielajā lappušu skaitā saīsina informācijas apjomu; otrkārt, reprodukcijas ir nelielas, kalpo ieskatam, ne acupriekam. (Bilingvālo izdevumu nesaprotu − ne latvietim vajag angļu tekstu, ne anglim − latviešu.)
Vēl viens Latvijas kultūrvēsturiskajam mantojumam veltīts izdevums ir apgāda “Lauku Avīze” klajā laistie “Latvijas novadu dārgumi”, liela formāta grāmata par 73 Latvijas novadu relikvijām. Katrs novads stāsta pa kādu tikai sev raksturīgu un nozīmīgu lietu, notikumu vai cilvēku, tā savdabīgā veidā izstāstot arī Latvijas vēsturi.
Savukārt rīdziniekus var ieinteresēt divas grāmatas. Gundega Repše un Kaspars Goba kopā izdevuši albumu “Rīgas salas” (izdevējs Elm Media, var iegādāties grāmatnīcās “Globuss”), kas apkopo Repšes apceres par Rīgas esošo un izzudušo salu dzīvi un Gobas fotogrāfijas – salinieku portretus un salu vides ainavas. Otra grāmata ir lietuvieša Arvīda Jozaiša literārā publicistika “Rīga−cita civilizācija” (Zvaigzne ABC, no lietuviešu valodas tulkojuši Pauls Balodis un Inga Znotiņa). Sākotnēji es biju skeptiski pret to noskaņota, bet pēc Baltā runča/Ulda atsauksmes nolēmu kādreiz palasīt − jo izskatās, ka skats no malas autoram ir izdevies.
Aleksandra Vasiļjeva jauno, latviski jau trešo grāmatu “Eiropas modes vēsture, 18.−20. gadsimts” apgāds “Jumava sāka reklamēt jau oktobrī, taču atvēršanu tā piedzīvoja tikai decembrī, gan klātesot pašam autoram. Latviešu izdevumam ir ekskluzīvs pielikums “Aleksandrs Vasiļjevs un Baltija”, kas stāsta par autora radošajām gaitām šai pusē. Varu tikai teikt, ka grāmata ir ļoti smaga (burtiskā nozīmē). Manuprāt, ka es neesmu agrāk pieminējusi, ka par modes vēsturi joprojām nopērkamas tādas interesantas grāmatas kā Nikolas Stīvensones “Modes vēsture” (Zvaigzne ABC) un Herietas Vorslijas “Mode. 100 būtiskas idejas”. Apgāds “Jānis Roze” ir turpinājis būtisko ideju sēriju un jau oktobrī iznāca Deivida Pārkinsona “Kino. 100 būtiskas idejas”. Vispār Laurence King izdevniecībai šajā sērijā ir vēl būtiskas idejas par Advertising, Architecture, Art, Graphic Design, Photography, Street Style un Web; interesanti, kuru izdos nākamo.
Lasītāja
Jan 14, 2015 @ 20:05:59
Jā, es skatos, ka Tu visus vākus esi pieskaņojusi bloga zilajai apmalītei. 😀
doronike
Jan 14, 2015 @ 23:16:31
Neteiksim, ka tas notika apzināti, taču zilā krāsa ir mana vājība.