Aspazija. Sidraba šķidrauts. − Rīga: Liesma, 1966.

Grāmatu gadsimts − 1905

Aspazija (1905. gads, Jūrmala. Fotogrāfs: Jānis Rieksts)

Aspazija (1905. gads, Jūrmala. Fotogrāfs: Jānis Rieksts)

Šī gada marts neapšaubāmi ir Aspazijas mēnesis, jo galu galā ne katru gadu var svinēt 150 gadu jubileju. Man Aspazija vienmēr ir šķitusi simpātiska, nebūt ne hrestomātiska, obligātajā literatūrā iežņaugta dzejniece. Bērnībā man bija smuks dzejoļu krājumiņš ar mākslinieces Ceipes ilustrācijām “Sēd uz sliekšņa pasaciņa”, savukārt vidusskolas laikā man plauktā gadījās Aspazijas “Kopoti raksti” sešos sējumos. Sāku es laikam ar Aspazijas un Raiņa saraksti, kas ir vienkārši pusaudža cinisko dvēseli atbruņojoša ar mīļvārdiņu daudzumu teikumā, pēc tam sekoja gan dzejas, gan lugas, kas pēc padomju socreālisma literatūras šķita izteiksmē ekstravagantas, bet tik piemēroti eksaltētas jaunības laikam, kad visu skata melnbaltā gammā. Laikam jau lugas man patika visvairāk, tādēļ nolēmu atgriezties pie vienas no tām.

Vispirms izvēlējos lugu “Sidraba šķidrauts” lasīt, bet pēc tam saklausīju, ka LR1 gatavojas raidīt  1986. gada radioiestudējumu, un tā nu man tagad ir īpaša pieredze − ar acīm lasīt un ausīm klausīties. Jāsaka, ka ar lugām, kas rakstītas saistītā valodā, tā ir laba iespēja pilnībā saprast un izjust tekstu. Kā arī papildus iespējams analizēt radio režisora ieceres (jo teksts, protams, tiek īsināts un papildināts ar dramatiskiem efektiem).

“Sidraba šķidrauta” galvenā varone ir Guna, kurai dievi piedzimstot devuši īpašas spējas, kas alegoriski tiek pasniegtas kā šķidrauts. Vienvārdsakot, Guna ir ekstrasense, kura kādā meža nostūrī palīdz cietējiem savā īpašā veidā, līdz kādu dienu viņas spējas savajagās karalim Targalam, kurš atrodas karastāvoklī ar kaimiņu Dzelzs jaunavu un vēlas Gunu izmantot par infokara ruporu. Guna sākotnēji atsakās, jo viņas sidrabšķidrauts atsver karaļtroni, taču tad domas maina. Pirmkārt, viņa uzzina, ka Karga, Gunas audžumāte, ir ņēmusi naudu par Gunas darbu un viņa nu jūtas kā aptraipīta; otrkārt, Guna satiek princi Normundu, ar kuru krīt kaislību grēkā, un domāju, ka Gunas saplēstais šķidrauts ir skaidra alegorija par zaudētu nevainību. Kā jau tas lugās ierasts, tikai tad Guna no Kargas uzzina, ka reizē ar šķidrautu ticis likts lāsts (kas reizē ir slavenākais lugas citāts):  “Mūža gaisma tam tik mirdz, kam no dzīves šķirta sirds; dievu uguni tam kvēlot, dzīvi nedzīvot, bet tēlot.” Guna cer, ka grēku nožēla viņai palīdzēs atgūt zaudētās spējas un dodas uz pili − dot patiesību, kur tikai brīnums viņu izglābj no sadedzināšanas uz sārta kā raganu.

Otīlija Muceniece Gunas lomā Jaunajā Latviešu teātrī. Pirmizrāde 1905.gada 27.janvārī. (Fotogrāfs Ansis Skariņš)

Otīlija Muceniece Gunas lomā Jaunajā Latviešu teātrī. Pirmizrāde 1905.gada 27.janvārī. (Fotogrāfs Ansis Skariņš)

Tālākais Gunas ceļš ir diezgan paredzams, jo Normunds “ziediņu ir noplūcis”, paspēlējies un saprot, ka vajadzēja palikt pie vienkāršākām meitenēm. Savukārt Guna ir zaudējusi savu identitāti, mokās pārdomās (Es savu gaismu pārdevu par skūpstiem, par vīra skūpstiem!) līdz dievi viņai piešķir “sarkanu šķidrautu” jeb atriebējas spējas, kuras viņa kā patiesa džihādiste izmanto, lai uzlaistu gaisā Normunda un Dzelzs jaunavas kāzu mielastu (Man gaismas nav, bet man ir liesmas!)

Ja tā padoma, tad “Sidraba šķidrautā” ir skartas vairākas tēmas, kuras iespējams diezgan interesanti izvērst. Vispirms tā ir cilvēka ziedošanās garīgam ceļam, savdabīga atteikšanās no pasaules labumiem. Šādu cilvēku tradicionāli sabiedrība grib “pielāgot”, pieradināt “normālai” dzīvei, taču lugā redzams, ka “pielāgots” cilvēks, zaudējis dzīves vadmotīvu, moka sevi un citus. Otra nozīmīgā tēma ir skatāma kontekstā ar lugas uzrakstīšanas un pirmā iestudējuma gadu − 1905., kad Latviju pāršalca revolucionāri notikumi. Grūti pateikt, vai sarkanais šķidrauts ir tieša analoģija ar sarkano karogu, taču Guna savā darbībā ir kā uguns, kas izdedzina veco kārtību, kā iznīcības gars, taču tai pašā laikā viņa ir paspējusi savu spēku zaudējušo sidraba šķidrauta fragmentu uzdāvināt Dzirkstītei, kurai uzticēts to atjaunot: “Ikkatrā stiepjas sīka stīdziņa no sidrabšķidrauta un, kad tās reiz tika kopā austas lielā šķidrautā, tad tas kā jauna debess visu pārklās.” Būtībā Guna sanāk tāda kā pasaules pārradītāja − kritušais eņģelis, kas iznīcina pasauli, cerībā uz labākas atdzimšanu no pelniem.

Aspazija vispār ir ārkārtīgi interesanta personība, un, lai cik tas dīvaini nebūtu, joprojām nedaudz mistikas vīta; faktiski ikviens cilvēks ar laiku rediģē savu dzīvi un prezentē to atbilstoši tā brīža vajadzībām, taču Aspazija to, protams, ir darījusi ar īstas mākslinieces vērienu, līdz ar to literatūrzinātniekiem joprojām nākas sijāt patiesus notikumus no fantāzijām. Bet varbūt tas nemaz nav būtiski − galvenais, lai skanētu Aspazijas domas un idejas.

Advertisements