Н.Гоголь “Ночь перед рождеством” (входит в цикл «Вечера на хуторе близ Диканьки»(1832)) / N.Gogolis “Nakts pirms Ziemassvētkiem” (latviski izdots stāstu ciklā “Vakari ciematā pie Dikaņkas” (1961)).
Vai šorīt redzējāt, kā velns stiepa savus pirksteļus pēc Mēness, kā apdedzinoties atrāva tos nost, bet vēlāk tomēr iemanījās apaļo bumbu iestūķēt sev kabatā un visapkārt palika tik tumšs, tik tumšs… Nav nekāds brīnums, jo šī bija tumšākā diena pēdējo 400 gadu laikā – pilns Mēness aptumsums sakrita ar ziemas saulgriežu dienu.
Tas velns droši vien bija atnācis ciemos no Gogoļa stāsta “Nakts pirms Ziemassvētkiem”. Velnam traki krita uz nerviem kalējs Vakula, kurš bija uzzīmējis ļoti neglaimojošu velna portretu uz baznīcas sienas, tādēļ viņš nozaga mēnesi, lai tumsa izjauktu Vakulas ieplānoto gājienu pie ciema lepnās skaistules Oksanas. Savukārt Vakulas māte – ragana Soloha kopā ar velnu zaga zvaigznes no debesīm, un pie viņas nāca ciemoties visi ciema veči. Nu tai ciemā kaislības virmo ne pa jokam… un tas notiek naktī pirms Ziemassvētkiem, kad pēc ukraiņu tradīcijas jauni puiši un meitas salasās bariņos un staigā no mājas uz māju, lai zem logiem dziedātu koļādas, par to saņemot maisā kādu desu, maizi vai sīknaudu.
Трудно рассказать, как хорошо потолкаться в такую ночь между кучею хохочущих и поющих девушек и между парубками (puišiem), готовыми на все шутки и выдумки, какие может только внушить весело смеющаяся ночь. Под плотным кожухом тепло; от мороза еще живее горят щеки; а на шалости сам лукавый подталкивает сзади.
Gogolim ir skaista un senlaicīga krievu valoda, kura asprātīgi lodā, nejauki žvadzina un jautri ķiķina, stāstot par ukraiņu ciemata dzīvi. Stāstu krājums «Вечера на хуторе близ Диканьки», kurā ietilpst astoņi stāsti, ir pirmais lielais Gogoļa darbs, kurš tam atnesa atpazīstamību un lika pamatu nākotnes slavai, lai arī viņš pats vēlāk to uzskatīja par virspusēju jaunības pieredzes augli. Tomēr lasītājam Dikaņkas stāsti var būt jauks ievads Gogoļa pasaulē, pie viena arī iespēja ieskatīties ukraiņu tautas tradīcijās.
Pēc Ziemassvētku stāsta motīviem ir sacerētas divas operas (Čaikovskis (1874), Rimskis-Korsakovs (1895)), uzņemta mēmā filma (1913), multfilma (1951) un filma (1961). Diemžēl krievi nesteidzas ekranizēt savu klasiku ar mūsdienu tehnoloģijas iespējām – jau vairākus gadus ilgst cita Gogoļa stāsta “Vijs” filmēšana un pakļaušana 3D formātam, to sola parādīt 2011.gadā. Žēl, Gogoļa Dikaņkas ciema ļautiņi un citi mistiskie zvēriņi būtu pelnījuši modernu ekranizāciju.
Stāsta pilns teksts atrodams šeit.
Ernests
Dec 22, 2010 @ 00:08:41
Esmu vadājis Gogoļa stāstu divus sējumus visur, kur nācies dzīvot; manai mammai tie ļoti patīk; pats labprāt pārlasu šad un tad.
Bet – cik jauki, ja kāds/-a rakstītājs/-a arī par to pastāsta. Nezinu, vai nepieciešamas filmas un seriāli – mans ieskats ir, ka Gogoli jālasa – jo vairāk , jo labāk. Neapgalvoju, ka tas ir 100%tīgi veselīgi. Toties par derīgumu gan galvoju.
doronike
Dec 22, 2010 @ 23:56:37
Jā, klasiķi, protams, ir jālasa, tikai diezgan bieži tagad nākas dzirdēt, ka grāmata ir izlasīta pēc tam, kad redzēta filma. Tā kā savs labums ir arī filmām… Bez tam Gogoļa krievu valoda mūsdienās lasītājam varētu būt šķērslis: pirmkārt, nedaudz arhaiska; otrkārt, ļoti piesātināta, lasītāji ir pieraduši pie daudz plānākas zupiņas. Es nedaudz palasīju latviešu tulkojumu – tas tomēr zaudē oriģinālam.