Austra Skujiņa vēstulēs, atmiņās, veltījuma dzejā / sast., priekšv., koment. aut. Jānis Zālītis. – Rīga : Enigma, 1997. – Uz vāka nosaukums: Tik skumjas un sapņi mans ieguvums.

Krizantēmu sniegs : Austra Skujiņa atcerēs, apcerēs, versijās / sast., priekšv., koment. aut. Jānis Zālītis. – Rīga : Mansards, 2007.

Sākotnēji es biju domājusi lasīt tikai grāmatu “Krizantēmu sniegs”, bet papētot izrādījās, ka tā ir sava veida turpinājums desmit gadus agrāk izdotajai “Tik skumjas un sapņi mans ieguvums…”. Labi, tātad lasām abas.

Austra Skujiņa ir labi zināma personība latviešu literatūrā, bet bieži viņu atceras ar: „…ā, tā ir tā, kura ielēca Daugavā.” Nedaudz netaisnīgi ar to iesākt, bet tomēr patiesi – Austra tiešām ielēca Daugavā naktī uz 1932.gada 5.septembri, upes krastā atstājot savas mantas. Viņa bija tik ļoti jauna, tikai 23 gadi, pēc mūsu laika domāšanas tīrais bērns. Tai pašā laikā viņas atstātais dzejas mantojums uzrunā joprojām un liek domāt par daudz nobriedušāku, vecāku personību. Tā tas arī ir, man, lasot Austras vēstules, bija ik pa laikam jāsameklē to uzrakstīšanas datums un pie sevis jāizrēķina, cik tad īsti cilvēciņam tobrīd ir gadu. Jau piecpadsmitgadīga viņa kā naivs bērns, kurš grib labot pasauli, raksta: “Kamdēļ visi nav vienādi, kamdēļ cits citu nīst?”

Austra ir februāra bērns, dzimusi 1909.gada 10.februārī. Lasīju, ka viņa nebija gribēta, astotais bērns ģimenē vecākiem nebija vajadzīgs un tikai vētra vecākiem patraucēja turpināt ceļu pie ārsta. Austras tēvs Gustavs ir mežsargs, pats septītais bērns ģimenē, kurš savus vecākus neatceras, brāļa uzaudzināts. Māte – Emma Kristīne, zemnieku meitene. Austras vecākā māsa Milda Loža atmiņās sīki apraksta gan vecākus, gan abas dzimtas, ar nožēlu atzīmējot, ka viņu vecāki, lai arī talantīgi cilvēki, tomēr nebija praktiski un pēc tēva nāves naudas lietās noiet pavisam greizi. Bet citādi – tēvs ir zīmētājs un dzejotājs, māte – dziedātāja un rokdarbniece, abi smagi strādā visu mūžu. Atmiņu stāstos vienmēr tiek minēti pieci bērni, bet Emmai piedzimst astoņi, no kuriem viens 1903.gadā nomirst uzreiz pēc dzimšanas, 1905.gadā trīsgadīgs nomirst Jānītis, savukārt otrais bērns – 1899.gadā dzimusī Marta – praktiski netiek pieminēta (“nebija vesela”), bet viņa mirst tikai 1933.gadā. Un vēl divi pašnāvnieki – Austra un viņas brālis Arvīds, kurš trīs gadus pirms Austras nāves 24 gadu vecumā, būdams jauns Latvijas armijas virsnieks, iedzer indi. Tāda sajūta, ka šajā ģimenē ir kaut kas fatāls, un Austras dzeja ir tam kā spogulis.

No pirmavotu viedokļa man vērtīgāka šķita pirmā, 1997.gadā izdotā grāmata, jo tur ir divu vecāko māsu atmiņas, daudz pašas Austras vēstuļu gan abām māsām, gan draugiem. Arī citas atmiņas liekas tuvāku cilvēku rakstītas, salīdzinoši “Krizantēmu sniegs” ir tāds attālāku paziņu  stāstu apkopojums, kas varbūt ne tik daudz stāsta par pašu Austru, bet vairāk par viņas tēlu sabiedrībā, ļauj saprast, kāpēc viņa mēdza rakstīt, ka cilvēki ir ļauni. Piemēram, Pāvila Gruznas rakstītais ir pavisam neglīts, un arī Kārlis Fimbers Austru ir tikai vienreiz redzējis, bet nekautrējas paust baumas, ka Austra ir bijusi “narkotiķe”. Vai Austra tiešām lietoja narkotikas, to vairs visticamāk nepateiks neviens. Es viņu saredzēju kā ļoti jūtīgu bērnu, kurš jau no agrām dienām asi uztver pasauli. Pēc savas būtības emocionāla vienpate, mūsdienās teiktu – emo meitene, kurai agri jāsatiek dzīves īstenība – bez naudas, bez darba, cīņa par izglītību. Tai pašā laikā viņa ir gana aktīva – to var redzēt pēc piepildītajiem vakariem, viņas nekad nav mājās, viņai ir rosīga sarakste gan ar māsām, gan draugiem.

Austras Skujiņas liktenīgā mīlestība Valts Grēviņš uzrodas 1930.gada augustā pēc Ziemeļniekam veltītā piemiņas vakara, kurā Austra lasa savu veltījumu. Vallija Brutāne raksta, ka Austra saņem ziedus katru dienu. Sarkanās neļķes un baltās mārtiņrozes piemin arī pati Austra. Attiecības ar precēto Grēviņu ilgst kādu pusotru gadu un nenes Austrai neko labu. Tomēr nedomāju, ka viņas nāvē būtu vainojams kāds konkrēts cilvēks, mūsdienās viņai noteiktu diagnozi un liktu ārstēties, jo visas viņas ārējās pazīmes pēdējā pusgada laikā liecina par dziļu depresiju, uz kuru pēc būtības viņa bija tendēta visu savu dzīvi. Daudzi savās atmiņās pauž nožēlu par Austras nāvi, bet, kā raksta Austras otrā māsa Herta: “Diez kur gan visi šie cilvēki bija toreiz, kad Austra nosalusi un aizmaldījusies skraidīja pa Rīgu, dzīves jēgu, draudzību un mīlestību meklēdama? Toreiz nevienam nebija laika atskatīties atpakaļ.” Gan jau, ka bija kāds pēdējais piliens, kurš meitenei lika nostāties Daugavas malā, bet viņas dzejā ir kāda nolemtība, kurā jaušams pēdējais lēmums. Leons Briedis raksta:

Nepaģērēsim arī mēs no Austras Skujiņas brīnumbērnu, it sevišķi šobrīd, kad brīnums jau sen ir miris un palicis vien tas bērns – vienkāršā, tumši mēļā kleitā, zēniski apgrieztiem matiem, lielām izbiedēta putna acīm, ar ironiski smeldzīgu smaidu uz lūpām, kādu nu mēs viņu uz visiem laikiem paturēsim prātā. Taču poētiskā pārdzīvojuma tiešuma, īstuma un intensitātes spēks, kā arī virknē dzejoļu apliecinātā mākslinieciskā varēšana šobrīd Austras Skujiņas negarajā mūžā paveikto ļauj uzskatīt jau par pilntiesīgu mūsu dzejas klasikas daļu.

Man Austra Skujiņa izlasīto grāmatu iespaidā nostājās priekšā kā dziļdomīga sapņotāja, kuras “dzeja vienmēr būs meitenes dzeja” (A.Grigulis). Skumjš, bet ļoti piepildīts mūžs.