8.marts mums saistās ar neviennozīmīgām izjūtām – mēs vienlaikus gan vēlamies svinēt svētkus, gan arī apzināmies to padomju pagātni, kas raisa negatīvas asociācijas ar iereibušiem vīriešiem, kuri stingri pieturas pie noļukušām sarkanām tulpītēm. Tai pašā laikā vēsturiskā 8.marta nozīme ir atkāpusies otrajā plānā un vienīgais, kas brīžiem izpeld, ir spokains Klāras Cetkinas tēls. Tomēr jāatceras, ka sākotnēji šis datums bija veltīts cīņai par sieviešu tiesībām.

Pastāv mīts, ka pirmoreiz „tukšo kastroļu demonstrācijā” 8.martā sievietes – šūšanas rūpnīcas strādnieces – sapulcējās Ņujorkā 1857.gadā. Viņas pieprasīja 10 stundu darba dienu, gaišas un sausas darba telpas un tādu pašu algu kā vīriešiem līdzšinējo 16 darba stundu un niecīgās algas vietā. Gan demonstrācija, gan sieviešu prasības ir reāls fakts, tomēr tās sasaistīšana ar vēlākajiem svētkiem tiek uzskatīta par uztieptu. Domā, ka šī leģenda Rietumos tika izdomāta tikai 1955.gadā, lai Aukstā kara gadu cīnītājas par sieviešu tiesībām varētu atdalīt sevi un savu tradīciju no komunistiskas ideoloģijas. Īstenībā 8.marts ir tikai aisberga paša virsotnīte, sava veida karodziņš kalna galā, jo tas iezīmē vairāk nekā pusgadsimtu ilgušu organizētu sieviešu cīņu pret savu pakļauto stāvokli sabiedrībā. No 1909.-1919.gadam lielākajā daļā Eiropas valstu sievietes bija ieguvušas vēlēšanu tiesības, kas bija būtisks priekšnosacījums, lai likumdošana mainītos par labu sievietēm.

Figurē dažādi datumi, kuros tika atzīmēta Starptautiskā sieviešu diena – 1910.gadā Klāra Cetkina Kopenhāgenas Starptautisko sieviešu- sociālistu konferencē it kā nosauca 8.martu, tomēr nākamajā – 1911.gadā – Austrijā, Dānijā, Vācijā un Šveicē to atzīmēja 19.martā, vēl pēc gada tās pašas valstis to atzīmēja 12.maijā. 1913.gadā katra valsts to atzīmēja savā datumā, bet Krievija pirmoreiz – 2.martā. Tikai 1914.gadā 8.marts iekrita svētdienā un turpmāk arī palika par atzīmējamo datumu visās valstīs.

Padomju Savienībā 8.marts ilgu laiku bija atzīmēts kalendārā, tomēr starpkaru un pēckara periodā tas neesot bijis ļoti populārs. 1965.gadā gan 8.marts, gan 9.maijs tika pasludināti par „sarkanajiem” datumiem, t.i. svētku dienām, līdz ar to svētki ieguva pavisam citu vērienu. Vācu pētnieks Malte Rolfs savā pētījumā par padomju svētkiem raksta: „Padomju svētki arī pēc 1953.gada [Staļina nāves] palika par vienu no svarīgākajiem mediatoriem, ar kuru palīdzību masu pasākumos tika nodrošināta režīma vajadzība pēc publiskām prezentācijām, tādēļ svētki varēja rēķināties ar dāsnu finansiālo un cita veida atbalstu no partijas un valdības.” Tomēr Hruščova laiks (1953-1964) padomju svētkus zināma mērā sadrumstaloja, tie aizvien vairāk pārvietojās no publiskās telpas uz privāto. Rolfs sasaista 60-to gadu straujo dzīvojamo māju celtniecību un ģimeņu aiziešanu no komunalkām un barakām uz atsevišķiem dzīvokļiem ar jaunu tradīciju izveidošanos – svētkus svinēja šaurākā, draudzīgā lokā, tie kļuva no oficiāli valstiskiem par privātiem, ģimeniskiem. Oficiālie svētki tika savdabīgi privatizēti un iekļāvās padomju pilsoņu dzīvesveidā. 8.marts ir labs piemērs tam, kā oficiāls iemesls svētkiem un tā privāta svinēšana neviļus pārauga padomju standartā. No 1965.gada svētkus varēja izbaudīt pilnā mērā, bet nevajag domāt, ka tā pamatu veidoja oficiālie uzsaukumi par vispasaules sieviešu solidaritāti. Drīzāk tas bija iemesls svinībām gan darba vietā, gan mājās. Rolfs, būdams vācietis, raksta, ka tie bija floristu svētki un ziedus pasažieru lidmašīnās atgādāja uz Maskavu un Pribaltiku no dienvidu republikām. Domāju, ka liela daļa atceras, ka īstenībā ziedus no Pribaltikas veda uz Ļeņingradu un dažām labam mūslaiku ietekmīgam cilvēkam šāda uzņēmīga rīcība ienesa smuku naudiņu un pamatu nākotnes biznesam.

Ja atceramies, tad Jaunais gads padomju tradīcijā pārņēma Ziemassvētku funkcijas, jēgu un ārējo atribūtiku, savukārt 8.marts, datums ar pilnīgi citiem, sākotnēji pragmatiskiem mērķiem, piesavinājās daudzu citu pavasara svētku – gan pagānisko, gan reliģiozo – funkcijas. Primitīvā nozīmē 8.marts pievērš uzmanību sievietei tieši tāpat kā senākos laikos, kad pavasarī pirmoreiz izdzina govis vai ara pirmo vagu un notika laistīšanās ar ūdeni – rumulēšanās… un jautras meitenes slapjos, pie miesas līpošos kreklos izskatījās tik aicinošas. Manuprāt, ka pavasarī cilvēkā pamostas kāda tīri organiska prasība svinēt garās ziemas beigas un jauna cēliena sākumu, daudzām zemkopju kultūrām tas vistiešākā nozīme bija un ir Jaunais gads. Tādēļ padomju tradīcijā, kurā nebija ne pagānisko pavasara ekvinokcijas svētku, ne kristīgo Lieldienu, visticamāk, 8.marts kalpoja par aizstājēju visiem šiem jaukajiem pavasara svētkiem.

8.marts mūsdienu kontekstā ir joprojām neatrisināta problēma. Ja atgriežas pie svētku sākotnējās nozīmes – sievietes vienlīdzība ar vīriešiem – , tad diezgan nesaprotams ir padomju ieradums šajos svētkos sievietēm dāvināt ziedus un dažādas dāvanas. Tai pašā laikā es nezinu nevienu sievieti, kura grūstu atpakaļ to pašu sarkano tulpi un demonstratīvi ignorētu apsveikumus. Varbūt mēs esam ieguvušas vēlēšanu tiesības un zināmu, nosacītu vienlīdzību, bet šobrīd vēlamies vienkārši būt ieraudzītas un novērtētas? Domāju, ka liela daļa lietišķo sieviešu ir piedzīvojušas situāciju, kad telpā atrodas vienādā statusā esoši abu dzimumu pārstāvji un, telpā ienākot vīrietim, viņš roku sveicienam pasniedz tikai vīriešiem. Tādā brīdī es jūtos neredzama un nenovērtēta.

Katrs laikmets svētkiem spēj piešķirt citu jēgu un piepildījumu, tādēļ laiku pa laikam mēs izvelkam vecos formātus un ieliekam tos jaunos un laikmetīgos kontekstos. Daudzas sievietes mūsdienās strādā tikpat smagi un daudz cik vīrieši, ir nozares, kurās pat algas ir līdzvērtīgas – tādēļ tādā veida komplimentus kā „jūs esat puķes, kas izdaiļo dārzu”, viņas uztver nelabvēlīgi, jo sen vairs nav un īstenībā nekad nav bijušas dekoratīvs elements pasaules ainavā. Ko mēs īsti sagaidām 8.martā?  Varbūt tomēr ne tukšus smaidus, bet vienkāršu valstisku drošības sajūtu. Kā gan var kliegt, lai dzemdē bērnus, nenodrošinot bērnudārzus (kas izslēdz sievieti no darba tirgus vai daļu algas jāatdod auklei/privātam dārziņam)? Cik zemu gan valsts vērtē savus jau esošos bērnus, ja nemaksā pienācīgu algu skolotājām? Un cik gan daudz sieviešu saņem smieklīgu naudiņu no Uzturlīdzekļu garantiju fonda? Nav mums vēl nekāda iemesla aizmirst šo svētku vēsturisko izcelsmi un sākt griezt rasolu un smērēt ķilavmaizītes.

Literatūra:

Malte Rolf. Das sowjetische Massenfest (2006) / Мальте Рольф. Советские массовые праздники (2009)

Lynn Abrams. The Making of Modern Woman: Europe 1789-1918 (2002)

Bildes no http://www.retroatelier.com un http://www.sovietmuseum.ru