“Šais laikos grūti atrast labu sirdi, to īsto, kura nepieviļ; šais laikos grūti atrast labu sirdi, jel esi maigs ar manējo…” – tā reiz tālajos 80-tajos dziedāja Feargal Sharkey. Mums visiem dzīvē vajadzīga mīlestība, kuru pavadītu maigums un cieņa. Dažiem laimējas to atrast ātri, daži to meklē mūža garumā, vēl citi meklē savādāk – jo viņi paši ir savādnieki: meitene, kura graiza savu miesu, puisis, kuram nepatīk pieskārieni, un meitene – noslēgta vientuļniece. Viņi ir savādnieki sabiedrības acīs, bet tādēļ nav mazāk pelnījuši īstas jūtas.

Secretary (2002)

Lī (Megija Gilenhāla) ir jauna sieviete, kura atgriežas dzimtajā pilsētiņā pēc ārstēšanās psihiatriskajā slimnīcā. Viņa mēdz graizīt pati sevi, ir nedroša un kautrīga, bet izmācās par sekretāri un atrod darbu jurista kantorī. Viņas boss (Džeimss Speiders) sevī apspiež sadistiskas noslieces, bet jaunajā darbiniecē atklāj atsaucīgu mazohisti, kas kopā izveido jaukas sadomazohistiskas attiecības. Varbūt liekas neticami, bet tā ir romantiska komēdija ar neiedomājamu pamattēmu šādam žanram. Protams, te netiek rādītas pletnes (vai kas nu tiek parasti lietots) vai agresīva vardarbība, notiekošais ir drīzāk amizants un smieklīgs, abām pusēm pieņemams. Režisors Stīvens Šeinbergs ir izveidojis ļoti ticamu un brīžiem aizkustinošu stāstu par diviem dīvaiņiem, kuri beidzot var nebaidīties no īstajām vēlmēm un dzīvot neslēpjoties no sevis. Galveno lomu tēlotāji ir radījuši sarežģītas un piesātinātas attiecības, lēnām atklājoties viens otram un skatītājiem. Vai nav jauki atrast radniecīgu, mīlošu dvēseli?

Ja ņem vērā, cik riskanti ir attēlot sadomazohismu romantiskā komēdijā, tad šeit ir apbrīnojami sabalansēts smieklīgais ar seksīgo, nedaudz piešaujot klāt pikantu asumiņu. Oriģināli, pārgalvīgi un jautri.

.

Lars and the Real Girl (2007)

via pop-couture.com

Laikam jau pašlaik Raiens Goslings ir nonācis seksīgo kulta aktieru statusā, lai gan būtībā jau nekas tāds viņā nav… izņemot to, ka viņš ir izcils aktieris, kurš spēj nospēlēt to, kas citam nebūtu pa spēkam. Viņa varonis Larss dzīvo mazpilsētā, savu dzimto māju garāžā, kas pielāgota dzīvošanai. Nepadomājiet, viņa brālis ar sievu aicina viņu dzīvot mājā, bet Larss atsakās, viņam vispār nepatīk tuvas attiecības un uzbāzīga attieksme. Tomēr kaut kas jau viņā alkst pēc tuvības, jo kādu dienu viņš Internetā pasūta The Real Girl – lelli, kurai viss ir kā „īstai” sievietei, un nolemj to uzskatīt par savu sievieti. Brālis ar sievu ir šokēti, mazpilsētas sabiedrība arī, bet ar viedās ģimenes ārstes palīdzību viņi nolemj Larsam palīdzēt. Faktiski jau visutopiskākais šajā stāstā ir sabiedrības attieksme, bet tā ir Amerikas mazpilsēta, kurā tiek nolemts, ka tas nav dīvaināk kā šūt kleitiņas kaķiem, ziedot naudu NLO pētīšanai vai sirgt ar kleptomāniju. Un, kā teic mācītājs: „Well, the question is, as always…What would Jesus do?” Rezultātā Larss ar lelli Bianku iet uz baznīcu, iepirkties, ciemos un arī apmeklē ārstu, kura ir tik gudra, ka ļauj Larsam lēnām izstāstīt, kas notiek viņa galvā.

Satriecoša, atklāsmēm pilna filma par pieaugušu bērnu, kurš nav saņēmis bērnībā glāstus, nepazīst vecāku mīļumu un tomēr savdabīgā veidā ir nolēmis iemācīties, kā to sniegt un saņemt kā pieaugušam cilvēkam. Varbūt lelle nav īsta, bet emocijas, ko tā izraisa, ir patiesas un ļoti saviļņojošas. Bianka pilnībā pārvērš Larsa dzīvi un palīdz viņam sākt dzīvot pa īstam. Varbūt uz papīra satura izklāsts liekas vājprātīgs, bet tā ir viena no labākām filmām, ko es jebkad esmu redzējusi.

.

The Secret Life of Words (2005)

Jauna sieviete (Sarah Polley) fabrikā dara monotonu darbu, katru dienu pusdienās un vakariņās ēd rīsus un vistu, saldajā – ābola pusīti, vakaros izšuj krustdūrienā, bet gatavo izšuvumu izmet. Viņa dzīvo pēc drošas shēmas, jo liekas, ka tā viņas pagātne to netraucē. Kādu dienu viņas priekšnieks paziņo, ka arodbiedrība iebilst pret to, ka Hanna ne reizi nav bijusi atvaļinājumā un viņa piespiedu kārtā dodas atpūsties – lai nejauši sameklētu sev medmāsas darbu naftas tornī jūrā. Viņas pacients (Tims Robinss) ir apdedzis nelaimes gadījumā un jāapkopj divas nedēļas, līdz viņu var transportēt. Pēc negadījuma naftas tornī strādā tikai septiņi cilvēki, katrs ar savu stāstu, bet visi vēlas, lai tiem liek mieru. Hannai te ir labi, neviens nelien dvēselē, savukārt kopjamais pacients, būdams uz laiku akls un garlaikots, gan interesējas par Hannu, viņš saka: „Tava balss atgādina par sviestu un kanēli, par dāņu cepumiem skārda kārbā.” Viņa bezpalīdzība, rētas, saudzīgā attieksme palīdz Hannai atklāties un pavēstīt savu stāstu. Džozefa nelaime viņus nolīdzina vismaz nedaudz, lai arī Hannas pagātnes pārdzīvojumi ir nesalīdzināmi.

Varoņus raksturo intensīvas iekšējas emocijas, viņi vēlas paslēpties sevī, bet nespēj maskēties, atrodot kādu, kurš ir gatavs klausīties maigi, saudzīgi un empātiski. Hannu un Džozefu dīvainā kārtā vieno ne tikai rētas, bet arī kauns – par to, ka viņi ir palikuši dzīvi. Dziļa un lēna filma, kura uz beigām kļūst nedaudz melodramatiska, lai arī es neredzu iespēju, kā izstāstīt traģēdiju, nekļūstot nedaudz sentimentālam. Abi aktieri nepārspēlē, un drāma nekļūst banāla, apbrīnojams stāsts un brīnišķīgs izpildījums.

Advertisements