Sākumlapa

Inga Pērkone “Es varu tikai mīlēt…” (2008)

8 komentāri

Inga Pērkone. Es varu tikai mīlēt… : sievietes tēls Latvijas filmās. – Rīga: Neputns, 2008.

Perkone_Es-varu-tikai-mīlētVisiem zināms, ka kinomāksla ir bijis un joprojām ir ļoti svarīgs ietekmes instruments. Cilvēkam varbūt nepatīk lasīt vai nīkt teātra krēslos, arī citas mākslas paiet uztverei garām, taču tādu būtni, kam būtu pilnīgi vienaldzīgas kustīgās bildītes to visdažādākajās izpausmēs, es vēl neesmu satikusi. Varbūt tā ir nejaušība, ka kino rašanās 19. gadsimta beigās sakrita ar feminisma pirmo vilni, bet pilnīgi noteikti šobrīd tas sniedz lielisku iespēju pētīt kinematogrāfa iemūžināto sievietes tēla attīstību vairāk nekā gadsimta garumā. Šoreiz par sievietēm Latvijas filmās.

No sākta gala kino ir veidojuši vīrieši, līdz ar to tikai loģiski, ka sievietes viņu filmās ir bijis vērojuma objekts − avots skatītāja baudai. Kino ļoti ilgu laiku bija vīrieša skatiens, kas producēja viņu priekšstatus par sievieti un lielā mērā ietekmēja arī skatītāju-sieviešu uzskatus par ideālo sievietes tēlu. Pirmais pasaules karš veicināja sieviešu emancipāciju, un ieveda tās algota darba tirgū, strauji pieauga viņu prasības pēc līdztiesības, tomēr visu 20. gadsimtu kino pamatā bija patriarhālais naratīvs, kur darbības virzītājs un centrs bija vīrietis, bet sievietei savu dzīves piepildījumu bija atļauts gūt caur vīrieti − kļūstot par viņa mīļoto, sievu, bērnu māti.

Pirmais pasaules karš Latvijas demogrāfijā radīja kvantitatīvu disproporciju − ilgu laiku sieviešu bija krietni vairāk par vīriešiem, kas nozīmē arī to, ka sievietēm nācās būt sociāli un ekonomiski aktīvām, stiprām visās dzīves jomās. Taču tā laika kino tēls ir cits − pozitīva sieviete ir pasīva un viņas dzīves galvenā vērtība ir mīlestība; tiek tiražēts uzskats, ka sievietes dabai nepieciešams “stiprais plecs”, bet viņas dzīve iegūst jēgu caur ģimeni. Tai pašā laikā Pērkone uzsver, ka starpkaru perioda kino konsekventi trūkst Mātes tēla − pilnīgi pretēji realitātei par ģimeni kļūst tēvs un meita.

Lilita Bērziņa filmā Psihe

Lilita Bērziņa filmā „Psihe” (rež. Pjotrs Čardiņins, 1922) (via kinoskapis.filmas.lv)

Spilgtākie, atpazīstamākie latviešu kino sieviešu tēli ir atceļojuši no literatūras; Pērkone īpaši izceļ Kristīni (“Purva bridējs”), Baibu (“Pūt, vējiņi”) un Lauru (“Ezera sonāte”). Tās visas ir sievietes, kas iemieso labākos tikumus: čaklumu, maigumu, kautrību, uzticību, līdzjūtību. Un īpatnēji, ka tās vieno arī alkohols – gan viņu izvēlētie partneri, gan divām tēvi ir dzērāji; mātes nav vai tās personība ir vāja. Uldis, Edgars un Ričs ir jauki puiši, bet pagļēvi, žēlojami, audzināmi, un galvenās varones tiek uzteiktas par savu izvēli. Savukārt filmu aktīvās sievietes, kuras noraida pasīvo objekta lomu − Matilde, Zane un Vija − tiek noraidītas un netiek akceptētas. Vēl viens spilgts, negatīvi traktēts tēls ir Jaunsudrabiņa Aija, kuras tēla rodamas arhetipiskas femme fatale iezīmes − šeit vājš vīrietis kļūst par savas kaislības upuri, taču arī sievietei tas laimi nenes. Klasiskā variantā sievietes valdzinājums ir postošs, skaistums viņu noved nelaimē.

Padomju laiks Latvijas kino ienesa sociālistiskā reālisma izpausmes. 20. gs. 30. gadu PSRS filmu varones bieži bija neatkarīgas un aktīvas, ar savus stāstu un attīstību, tomēr pēckara demogrāfiskā situācija Staļinam lika pārskatīt attieksmi pret dzimumu līdztiesību un sievietēm tika atgādināts, ka neviens viņas nav atbrīvojis no godpilnās mātes lomas. Sieviešu tēliem ierobežoja attīstības iespējas, tie bija reaģējoši, atspoguļojoši, pasīvi.

Ja kinofilmu skata kā pieaugšanas stāstu, tad kļūšanai par vīrieti vienmēr tiek pieprasīts iziet iniciācijas rituālus − grūtību pārvarēšanu, karadarbību, garīgas atklāsmes, savukārt sievietei iniciācija notiek tikai bioloģiskā veidā – kā deflorācija, ko veic vīrietis. Sociāla reālisma formula vīrietim kā iniciāciju piedāvāja karu, no kura viņš pārnāca citādāks, savukārt sievietēm – frontiniecēm karš nemainīja būtību, pat sakropļotas tās pauda sapni par princi, kas mainīs viņu dzīves.

Pēc Staļina nāves sociālistiskā reālisma traktējuma iespējas paplašinājās, filmās parādījās izglītotas un strādājošas sievietes, kas atspoguļoja reālo tautsaimniecības situāciju. Procentuāli vairāk pievērsās ikdienas dzīvei un indivīda problēmām, tomēr neaizmirsa arī “gaišo nākotni” un “kolektīvu”. Mājsaimnieces, protams, tika vainotas mietpilsonībā, taču padomju kino diezgan konsekventi nostājās pret sievietēm vadošajos amatos − tā laika populārās filmas priekšnieces rādīja kā nelaimīgus sausiņus, kuras atplaukst tikai ar vīrieša ienākšanu viņu dzīvē (“Dienesta romāns”, “Maskava asarām netic”, latviešu − “Trīs minūšus lidojums”). Padomju ekonomika nevarēja atļauties mājsaimnieces, taču arī karjeristes, kas nedomā par padomju pilsoņu reprodukciju, nebija pieņemamas.

EzeraSonate_AleksandrsVeisbardis_RigasKinomuzejs

Kadrs no filmas “Ezera sonāte” (1976) (Aleksandrs Veisbārdis, Rīgas Kinomuzejs)

20. gs. 70. gadu beigās filmās sieviete pārsvarā tika skatīta attiecību un ģimenes kontekstā. Sieviete tiek rādīta ilgās pēc ģimenes, pēc bērna; lai arī strauji palielinājās  “vientuļo māmiņu” skaits, kuras grūtniecības dēļ nebija slīcinājušās kā Zenta “Zvejnieka dēlā”, tomēr termins rāda, ka sieviete ar bērnu, bez vīrieša tiek uzskatīta par vientuļu. Vesela rinda filmu rāda problēmas ar grūtniecību, problēmas ar bērniem− Pērkone uzskata, ka valsts demogrāfiskā krīze lika izcelt mātišķo sūtību, sievietes apliecināšanos caur bērnu. Tas tiek parādīts arī caur negatīviem, pamācošiem sieviešu tēliem, kuras veikušas abortu, nerūpējas par bērnu pietiekami labi (iespēja, ka sieviete varētu nevēlieties bērnu apskatīta netiek). Šādos gadījumos filmās parādās jauna simbioze − vīrietis un bērns, kas būtībā apšauba līdz šīm pieņemto konceptu, ka mātišķums ir dabiski dots tikai sievietei.

Pētījumu lasīt bija ļoti interesanti, tai pašā laikā jāatzīmē, ka apjoms tik lielai tēmai ir 100 lappuses ar bildēm, kas tikai vispārīgi ieskicē situāciju, turklāt autore pilnīgi pamatoti meklē kontekstu gan vēsturē, gan psiholoģijā, gan socioloģijā. Neesmu bijusi cītīga latviešu kino skatītāja, tomēr pat manā atmiņā ir vairākas latviešu filmas ar spilgtu, laikmetīgu galveno varoni, kas šajā grāmatā nav pat pieminētas. Tas norāda, ka tēma ne tuvu vēl nav izsmelta un jācer uz turpinājumu ar plašāku, izvērstāku analīzi.

Andris Caune “Rīgas Vidzemes priekšpilsēta pirms 100 gadiem” (2014)

Komentēt

Andris Caune. Rīgas Vidzemes priekšpilsēta pirms 100 gadiem: priekšpilsētas ielas, celtnes un iedzīvotāji 19. gadsimta beigu un 20. gadsimta pirmās puses atklātnēs. – Rīga: Latvijas vēstures institūta apgāds, 2014.

Caune_Rīgas VidzemesVecums nenāk viens, tas nāk ar interesi par novadpētniecību 🙂 Lai gan zināmus dzimtās pilsētas pētniecības iedīgļus sevī esmu manījusi jau agrāk, taču līdz šim tie bija palikuši tikai labo nodomu līmenī. Šobrīd dažādi iemesli ir salikušies kopā, lai es ne tikai paņemtu rokās un pāršķirstītu grāmatu par Rīgu, bet arī cītīgi to izlasītu no vāka līdz vākam un atzītu to par bezgala interesantu un ieviešamu mājas bibliotēkā kā uzziņas līdzekli.

Andris Caune (1937) ir ļoti pieredzējis vēsturnieks, kura sākotnējā specializācija ir arheoloģija, konkrēti — arheoloģiskie izrakumi Vecrīgā, kuriem veltītas viņa pirmās grāmatas “Rīga zem Rīgas” (1985) un “Pati Rīga ūdenī” (1992). 1998. gadā tika izdota viņa pirmā grāmata, kuras pamatā ir autora aizraušanās ar senu atklātņu kolekcionēšanu – “Rīgas Pārdaugava pirms 100 gadiem”; nākamā grāmata “Rīgas Ziemeļu priekšpilsēta pirms 100 gadiem” iznāk tikai 2007. gadā, kas, iespējams, saistīts ar Caunes aizņemtību LR prezidenta paspārnē izveidotās vēsturnieku komisijas vadītāja darbā. 2012. gadā vēlreiz iznāk papildināts izdevums par Pārdaugavu, 2013. gadā – “Rīgas Latgales priekšpilsēta pirms 100 gadiem”, 2014. gadā – manis izlasītā “Rīgas Vidzemes priekšpilsēta pirms 100 gadiem” un 2015. gadā – “Rīgas klusais centrs pirms 100 gadiem”. Pilnīgi iespējams, ka es darīju ļoti prātīgi, sēriju sākot lasīt ar to Rīgas rajonu, kuru varu uzskatīt par savu “mazo dzimteni”, un tādējādi lielāko daļu ielu un māju es esmu skatījusi neskaitāmas reizes savā mūžā. Lai gan – kā grāmata pierādīja – esmu skatījusi, bet brīžiem neesmu redzējusi.

Vidzemes priekšpilsētas novietojums Rīgas kartē ir nedaudz dīvains: no Juglas, Teikas un Purvciema puses tā it kā ar lielu kāju iestiepjas Brīvības ielā pāri Gaisa tiltam līdz pat Elizabetes ielai un paņem pa labi sev klāt Miera ielas rajonu līdz pat Brasas tiltam, ieskaitot Lielos kapus. Līdz ar to var teikt, ka Vidzemes priekšpilsēta savdabīgā kārtā ir gan Rīgas centrs, gan Juglas ezera un Ķīšezera krasts.

1774. gadā pie Matīsa ielas beidzās Rīgas priekšpilsēta (toreiz saukta par Pēterburgas), kas bija norobežota ar palisādes sētu. Ieeja pilsētā notika caur Pēterburgas vārtiem (Brīvības un Matīsa ielas krustojumā), pie tiem pienāca trīs ceļi . Lielākais – Smilšu, vēlākā Pēterburgas šoseja – savienoja Rīgu ar Vidzemi, mazākie veda uz nesen atklātajiem Lielajiem kapiem. Jau ļoti drīz – 1786. gadā – priekšpilsētas robežas pārcēla uz tagadējo Gaisa tilta apkaimi. 1812. gadā praktiski visu priekšpilsētu nopostīja ugunsgrēks, un 1813. gadā tika izstrādāts tās atjaunošanas plāns. Interesanti bija uzzināt, ka agrāk galvenā iela bija Cēsu iela un tikai pēc ugunsgrēka toreizējo Aleksandra ielu iztaisnoja un nosprauda no jauna. 19.gadsimta otrajā pusē strauji pieauga rūpniecības uzņēmumu skaits gan Miera ielas rajonā, gan pie tagadējā Gaisa tilta, attiecīgi cēla arī dzīvojamās mājas. Priekšpilsētas tālākie rajoni – Jugla, piemēram –  gan toreiz tika izmantoti kā atpūtas vietas bagātiem pilsētniekiem, kuri uzcēla šeit vasaras muižiņas.

Grāmatas pirmā sadaļa ir veltīta priekšpilsētas vecākās daļas – Miera ielas rajonam, tam seko stāsts par Lielajiem kapiem un sadaļas par rajoniem pirms un pēc Gaisa tilta. Tad autors brauc tālāk pa Brīvības gatvi un seko sadaļas par rajoniem, kas šobrīd ir blīvi apdzīvoti, taču vēl pirms nieka 100 gadiem tā bija pilsētas nomale. Iespējams, ka visinteresantākās bija sākuma daļas, jo šeit vēsture ir visbagātākā, taču pēdējās nodaļas varētu kalpot par pamudinājumu doties mazās ekspedīcijās un paskatīties, piemēram, uz Strazdumuižas kungu namu, kur tagad atrodas Neredzīgo bibliotēka. Es biju gan lietas kursā, ka gadsimta sākumā Rīgā ir notikusi strauja celtniecība, taču notika arī tiešam būtiskas izmaiņas Rīgas sejā. Piemēram, rajons no Matīsa ielas līdz Gaisa tiltam: 1902. gadā sakņu dārzu vietā uzceļ un atklāj Vidzemes (tolaik Aleksandra) tirgu, vienu pēc otras uzceļ lielās mūra ēkas no Matīsa līdz Ģetrūdes ielai, 1906. gadā atklāj jaunuzcelto Jauno Ģertrūdes baznīcu, 1906. gadā uzbūvēja pirmo Rīgas satiksmes pārvadu – Gaisa tiltu, savukārt jau 1901. gadā pārvada tuvumā ir uzbūvēts tramvaju depo (tramvaji tolaik gāja pa Brīvības ielu). Faktiski cilvēks, kurš uz gadiem desmit būtu izbraucis no valsts, atgriežoties ieraudzītu gana lielas pārmaiņas.

Autors daudz laika velta dažādu rūpniecības uzņēmumu un fabriku attēliem, par kuriem lasīt īstenībā ir interesantāk nekā izklausās. Šajā apkaimē ir bijis vesels birums sekmīgu un pat ļoti veiksmīgu uzņēmumu, kuri strādāja ne tikai Baltijas tirgum, bet visai Krievijas impērijai. Vēl jo skumjāks ir fakts, ka lielākās daļas rūpnīcu vēsture beidzas ar vārdiem: “Pirmā pasaules kara laikā rūpnīcu iekārtas tika evakuētas uz Iekškrieviju un pēc tam darbu vairs neatsāka.” Latvijas strauji uzplaukstošajai rūpniecībai Pirmais pasaules karš nodarīja ievērojamus zaudējumus. Otrs sarūgtinošs fakts bija Lielo kapu izlaupīšana, kas notikusi pēc Otrā pasaules kara, kad lielos apjomos no Latvijas izveda gan kapu pieminekļus, gan materiālus, no kā tie veidoti.

Ieskatam grāmatā un nelielai ieintriģēšanai es prezentēšu vienu atklātni, kura uzņemta 20. gs. 30. gados Rīgas centrā, taču, iespējams, bez priekšā teikšanas šo vietu nemaz nav iespējams atpazīt.

Riga_Brivibas un Karlines

Šobrīd tas ir Brīvības un Miera ielas stūris, un abas ēkas vairs nepastāv. Staltais sešstāvu īres nams (uzcelts 1913. gadā) aizgāja bojā Otrā pasaules kara laikā, bet necilā koka ēka, kuru uzcēla vēl 18. gadsimta beigās un tā iemanījās izdzīvot 1812. gada ugunsgrēka laikā, tika nojaukta drīz pēc kara.

Andra Caunes sarakstītā grāmata par vienu no Rīgas priekšpilsētām gan nav pilnīga tās vēsture (jo tam būtu vajadzīgs krietni vairāk atklātņu), taču tas ir brīnišķīgs, izzinošs ieskats Rīgas vēsturē visiem interesentiem.

Orlando Faidžīss “Čukstētāji” (2010)

1 komentārs

Orlando Faidžīss. Čukstētāji: privātā dzīve Staļina Krievijā / no angļu val. tulk. Silvija Brice. – Rīga: Zvaigzne, 2010. (Orlando Figes. The Whisperers: Private Life in Stalin’s Russia. 2007)

Faidžīss_čukstetajiLasāmā izvēlē ejot pa Otrā pasaules kara taku, es kādā brīdī kārtējo reizi no Latvijas nonācu Krievijā, kura neļāva sevi ierobežot viena kara ietvaros un pēdējās izlasītās grāmatas aptver jau krietni plašāku laika periodu. Droši vien uzrakstīt par vasarā izlasīto man visvieglāk būs sākot ar neseno, palēnām kāpjoties atpakaļ un, iespējams, atkal nonākot pie latviešu autoriem.

Orlando Faidžīss ir britu vēsturnieks, kurš specializējies 20. gs pirmās puses Krievijas vēsturē. Kā autors raksta pēcvārdā, doma rakstīt grāmatu par privāto dzīvi Staļina Krievijā, viņam radusies jau 80. gadu vidū, kad viņš, vācot materiālus disertācijai par Pilsoņu karu, pirmoreiz novērtējis ģimenes atmiņas kā pretsvaru padomju vēstures oficiālajai versijai. Sākumā Faidžīss privātos ģimeņu dokumentus meklējis Krievijas arhīvos, taču vēlāk sapratis, ka visauglīgāk būs intervēt joprojām dzīvos vēstures lieciniekus un sastapies ar negaidīti lielu atsaucību. 2003. gada sākumā pētījumu atbalstam viņš ieguva divus britu institūciju mērķfinansējumus un palīgos iesaistīja biedrību “Memorial” (dibināta 80. gadu beigās, lai saglabātu padomju represiju upuru piemiņu).

Lai arī mutvārdu ceļā iegūtās vēstures liecības neapšaubāmi ir vērtīgas, tām ir savas metodoloģiskās grūtības: cilvēka atmiņas īpatnības, pašcenzūra, spēja un vēlme reflektēt par savas dzīves notikumiem. Vilis man nesenos komentāros norādīja uz neveiklo situāciju, kas radusies 2012. gadā, kad grāmatu plānoja tulkot krieviski − parādījušies negatīvi izteikumi (šeit pat raksts), kas apšauba Faidžīsa vēsturnieka profesionalitāti, norādīts uz sagrozījumiem liecībās un tendenciozitāti vērtējumos. Es personīgi grāmatā neatradu acīmredzamas aplamības, savukārt Faidžīss pēcvārdā ir norādījis, ka atmiņu daļa ir tulkota krieviski un saskaņota ar intervētajām ģimenēm. Domāju, ka šādai attieksmei no krievu puses ir daudz iemeslu, bet pamatā − šobrīd Krievijā disputs par vēsturi ir iespējams tikai varas noteiktos ietvaros, kas lielā mērā attaisno staļinismu. Turklāt šajā grāmatā padomju nācija parādās ne tikai kā cietēji un kara varoņi, bet arī kā otra − vardarbīgā puse, kas apsūdzēja, denuncēja, tiesāja, šāva, ieslodzīja cietumos un nometnēs; būtībā tauta tika sašķelta varas atbalstītajos un “tautas ienaidniekos”. Un šādas atklāsmes vēl jāuzklausa no britu vēsturnieka, kas pētījumus veicis par ārzemju naudu!

Dvorec Strani sovetov

Padomju pils makets – pili plānoja uzcelt 415 m augstumā, ko vainagotu 80 m augsta Ļeņina statuja. 1931. gadā tādēļ uzspridzināja Kristus Glābēja katedrāli, bet pili tā arī neuzcēla, tai vietā ilgus gadus bija atklātais peldbaseins.

Faidžīsa aptvertā tēma ir tik milzīga, ka es jau veselu nedēļu mokos, lai uzrakstītu aprakstu, kas iekļautos kādos nebūt rāmjos. Grāmatā taču īstenībā ir atspoguļoti tikai vienas valsts vēstures nepilni 40 gadi (ar nelielu, rezumējošu skatu pēc 1953. gada), taču pat vienkāršs faktu izklāsts noved pie gara apraksta, nerunājot nemaz par vēlmi pieminēt arī atmiņu stāstus, kas vēsturi padara dzīvu un personisku. Un es saprotu, kādēļ autoram no krievu puses ir pārmesta subjektivitāte, jo nosacīti normālā pasaulē uzaugušam cilvēkam ir ļoti grūti saprast padomju vājprātu − tas viss vairāk līdzinās absurda teātrim; varbūt man kā padomju bērnam ir pat vieglāk, jo es vēl atceros gastronomu, kurā vienīgā pārtika bija dekoratīvā piramīdā izkārtoti zivju konservi, pionieru “svēto” kaklautu un lietas, par kurām ārpus ģimenes nerunāja. Taču Staļina Krievijā viss bija simtreiz sliktāk,  un cilvēki garīgi izdzīvoja tikai tādēļ, ka neko labāku nezināja: Staļina režīms iznīcināja atmiņas par citu dzīvi un tās, kuras nevarēja iznīcināt, nomelnoja un padarīja par noziedzīgām. 20. gados par komunisma sabiedrības ideālu uzskatīja t.s. “kolektīvās personības”, kuru personiskā sfēra bija pakļauta publiskai uzraudzībai, un šādam uzskatam pakārtoja bērnu audzināšanu. Tādēļ jau 30. gadu sākumā varas struktūrās līdztekus vecajiem kadriem parādījās jauna cilvēka tips − karjerists, dedzīgs režīma atbalstītājs; tie bija pirmie padomju ideoloģijas produkti, kuriem mātes vietā bija partija, un akla ticība Staļina nospraustajam kursam, uz tādiem Staļins balstīja režīmu, dāsni atalgojot tos ar iespēju baroties pie labākas siles (tiešā nozīmē).

Varbūt man vajadzētu uzskaitīt dažus no grāmatā nosauktajiem skaitļiem: piespiedu kolektivizācijas kampaņas rezultātā no 1929.−1932. gadam kā kulakus no mājām izdzina 10 miljonus cilvēku; 1934. gadā Gulaga nometnēs atradās 1 miljons cilvēku; Lielā terora laikā strauji pieauga nāvessodu skaits – 1937.-1938. gadā nošāva aptuveni 700 000 cilvēku utt. Taču skaitļi var viegli paslīdēt garām apziņai un, iespējams, tādēļ vēstures izpratnei  ir tik būtiski lasīt memuārliteratūru, tad tā uzreiz top pietuvināta kā caur lupu  un iespējams redzēt, ka to dienu sistās brūces ir sadzijušas neglītās rētās, kas joprojām sakropļo gan personisko dzīvi, gan valsts attieksmi pret cilvēku. Kas bija stiprākie cirtieni sabiedrībai? Kolektivizācija izjauca gadsimtiem ierasto zemnieku vidi, atkulakošana demoralizēja laukus − zemnieki bēga uz pilsētām, masveidā tika pamesti bērni (1934.-1935. gadā kā bezprizorņiki Krievijā tika savākti 842 144 bērni). Sabiedrība tika gan piespiesta, gan pati aktīvi iesaistījās denuncēšanas procesā − cilvēki baidījās skaļi paust savas domas, turklāt propaganda bija tik veiksmīga, ka pat ģimenes locekļi šaubījās viens par otra lojalitāti režīmam. Traģiski, ka bērns bija spiests visu mūžu noliegt savus vecākus, baidīties no izstumšanas no sabiedrības, un tādējādi režīms to visefektīvākajā veidā piespieda kļūt par “vispareizāko” padomju pilsoni, kas pats vēršas pret šaubīgiem elementiem.

Stāsts par Gulaga nometnēm, protams, ir īpašs. Sākotnējā cietumu sistēma diezgan ātri kļuva par plašu darba nometņu tīklu, kurā ieslodzītos izmantoja kā vergus. Pirmajā piecgadē Staļins izvirzīja hipertrofētus industrializācijas mērķus: Maskavas−Volgas un Baltās jūras kanāli, Dņeprostrojs, Magņitogorskas pilsēta u.c., taču visi šie padomju tautas sasniegumi ir ieslodzīto darbs. Cara laikā, piemēram, Baltās jūras kanālu nevarēja uzcelt, jo tas izmaksāja pārāk dārgi, taču staļinisti uzcēla − divos gados 227 km tika izrakti ar primitīviem darbarīkiem.

[Ziemā] darbadienas beigās darba vietā palika līķi. (..) Naktīs atbrauca ragavas un viņi tika savākti. (..) Vasarā no līķiem, kas nebija laikus aizvākti, palika tikai kauli, kuri kopā ar granti nonāca betona maisītājā. Tā viņi iekļuva pēdējo slūžu betonā pie Belomorskas pilsētas un glabāsies tur mūžīgi.

Pēc kara Gulaga nometnēs ieplūda deportētie “nacionālisti” un 1949. gadā ieslodzīto bija 2,4 miljoni; tas varēja būt līdz pat 18% no PSRS industriālā darbaspēka. Turklāt vergi strādāja aukstos un tālos reģionos, kur nevienu cits negribēja strādāt pat par lielu samaksu. Pēc nometnēm cilvēki atgriezās ar fiziskām un garīgām traumām, atsvešinājušies no tuviniekiem un noslēgušies sevī.

Negaidītā kārtā Otrais pasaules karš grāmatā tiek pasniegts nevis kā viennozīmīga nelaime, bet kā iespēja tautai pēc ilgiem gadiem neuzticības gaisotnē beidzot būt vienotai cīņā pret ienaidnieku. Cilvēki pat atļāvās skaļi paust viedokli, par kuru pirms tam garantēti būtu arestēti. Atmiņas vēsta, ka beidzot zuda bailes, sakaru trūkuma apstākļos cilvēki nebaidījās rīkoties patstāvīgi un beidzot sajuta savu piederību valstij.

Faidžīss bija uzņēmies veikt ļoti apjomīgu uzdevumu − analizēt Staļina laika terora ietekmi uz personisko un ģimenes dzīvi. Ko domāja un juta padomju cilvēks? Kāda bija privātā dzīve, ja valsts kontrolēja gandrīz katru tās aspektu? Ja jāatbild ļoti īsi − tā bija sūdīga. Taču īstā māksla bija šo sūdīgo dzīvi ar smadzeņu skalošanas paņēmieniem pamatot kā izcilu, vienreizēju upurmākslas paraugu: īsts padomju cilvēks pacieš jebkuras grūtības, jo tas ir ceļš uz komunismu, uz labāku nākotni; visi upuri un kļūdas ir attaisnojami, jo tas notiek cēla mērķa labā. Cilvēki taču tiešām ticēja, ka viņu kaimiņš, draugs, rads vai pat tēvs ir “tautas ienaidnieks” un pelnījis sodu vai arī noticis kāds “pārpratums”, ko drīz noskaidros. Daudzi izvēlējās dzīvot savdabīgā “iekšējā emigrācijā”, neredzēt acīmredzamo − bet, iespējams, tā bija vienīgā iespēja kā saglabāt veselo saprātu.

Grāmata sniedz ļoti daudz informācijas, turklāt notikumi ir atspoguļoti no dažādiem rakursiem. Iespējams, kāda daļa − piemēram, rakstnieka Simonova dzīvesstāsts − man šķita pārāk izvērsta, taču saprotama ir autora vēlme iekļaut vairāk atmiņu. Ne mirkli nenožēloju lasot patērēto laiku, jo man radās iespēja uz pāris lietām paraudzīties no citas puses.

Uldis Neiburgs “Dievs, Tava zeme deg!” (2014)

Komentēt

Uldis Neiburgs. “Dievs, Tava zeme deg!”: Latvijas Otrā pasaules kara stāsti / Uldis Neiburgs. – Rīga: Lauku Avīze, 2014.

Neburgs_DievsTavaZemeDegOtrā pasaules kara tēma mani nodarbināja jau pagājuša gada pavasarī, un Zigmontes Adieņu grāmatas kaut kā loģiski vēlreiz pievērsa šim laika periodam, tādēļ es atkal esmu karā, šoreiz Latvijas teritorijā.

Autors apakšvirsrakstā grāmatas tekstus ir definējis kā stāstus, jo viņaprāt tas vislabāk atspoguļo šo žanru. Man ar jēdzienu ‘stāsti’ ir citas asociācijas, daiļliteratūrai vai vismaz memuāriem tuvākas, tādēļ precīzāk šķiet to dēvēt par dokumentālās esejas žanru. Protams, nav jau tik svarīgas definīcijas, galvenais ir saturs, kurš šajā grāmatā vēsta par veselu rindu, hronoloģiski sakārtotiem un Latvijai zīmīgiem datumiem. Grāmatas pamatā ir 33 raksti, daļa no tiem, vairāk nekā 100, kas desmit gadu garumā publicēti laikrakstā “Latvijas Avīze”. Grāmatā iekļautais ir pārstrādāts un papildināts materiāls, kas aptver laika periodu no 1941. gada 22. jūnija līdz 1945. gada 8.maijam. Kā uzsver priekšvārdā autors, tā nav visaptveroša vēstures analīze vai kāda konkrēta notikuma vai cilvēka izcelšana, drīzāk aicinājums pārdomāt grāmatā skartos pagātnes notikumus.

Tā kā darbs nav akadēmisks pētījums, tad, iespējams, uzrunās visplašāko Latvijas vēstures interesentu loku. Man palika iespaids, ka autors ir atvērts turpmākām diskusijām, grāmatā nav vērojams kategoriskums un strikti vērtējumi, līdz ar to veidojas vēlme paplašināt iegūtās zināšanas. Nelielu (8-10 lappušu garu), savstarpēji nesaistītu eseju priekšrocība vienmēr ir tas, ka tās iespējams lasīt gan visas pēc kārtas, gan tikai par tiem tematiem, kas šķiet interesanti vai nepieciešami. Priekšzināšanas vispārīgajā Latvijas vēsturē gan noteikti būtu vajadzīgas, un vēsturē jau vispār − jo vairāk tu uzzini, jo interesantāka tā kļūst.

Esejas nosacīti var iedalīt divās daļās: par notikumiem un personām, datējums sākas ar vācu karaspēka ienākšanu Rīgā 1941. gada 1.jūlijā. Īpaši interesanti ir lasīt par tēmām, kuras nav bijušas ērtas ne padomju, ne trimdinieku vēsturniekiem, un īstenībā arī šobrīd par tām tiek lauzti šķēpi, piemēram, Rīgas sinagogas nodedzināšana 1941. gada 4.jūlijā, Audriņu iedzīvotāju nošaušana 1942. gada 2.janvārī, Konrāda Kalēja lieta vai Salaspils nometnē ieslodzīto un bojāgājušo skaits. Stāstos skaidri parādās sarežģītā latviešu karavīru situācija − daļa no tiem, kas tika mobilizēti padomju armijā, t.i. vairāk nekā tūkstotis 24.teritoriālā latviešu strēlnieku korpusa karavīru, nokļuva vācu gūstā un daļa pat atgriezās Latvijā, lai 1943. gadā viņus atkal iesauktu armijā, šoreiz jau leģionā. Viens no stāstiem ir veltīts arī tiem, kas centās izvairīties iesaukšanas leģionā vai dezertēja, otrs − tikpat pretlikumīgajai Latvijas pilsoņu mobilizācijai Sarkanajā armijā, savukārt  vēl kāds − vācu armijas Latvijas krievu policijas bataljoniem. Sarežģītu, neviennozīmīgu situāciju šajā karā bija daudz, un tādēļ kādreiz ir grūti sveštautietim izskaidrot, ka šobrīd Latvijā ir svarīgi pieminēt visus karavīrus un cietušos, neatkarīgi no tautības un karojošās puses.

Bija vērtīgi uzzināt, ka latvieši jau no vācu okupācijas sākuma centās panākt Latvijas valstiskuma atjaunošanu. Protams, ka es zināju par Latvijas Centrālās padomes darbību (no 1943. gada), taču Latvijas armijas pulkvežleitnanta Viktora Deglava (1902-1941) vārds vai Latviešu nacionālistu savienības nelegālais laikraksts “Tautas Balss” (1942) un tā izdevēji man bija jaunums. Interesanti bija palasīt stāstus par leģiona virsniekiem, Bruņinieka krusta kavalieriem  − kapteini Žani Butkus (1906-1999), kapteini Miervaldi Ādamsonu (1910-1946) un leitnantu Alfrēdu Riekstiņu (1913-1952). Nedaudz man šajā visā stāstu kopumā tomēr pietrūka otras puses − varbūt derēja arī pāris stāstu par latviešu strēlnieku divīzijām kara beigās, kas atspoguļotu situāciju Kurzemes cietokšņa kauju laikā. Kā arī kartes! pāris karšu nenāktu par ļaunu. Šobrīd gan man ir skaidrs, ka iegūtās informācijas ir par daudz, lai es to spētu paturēt galvā, tādēļ uzziņu nolūkos šo grāmatu derētu iegūt arī mājas bibliotēkai.

Jo vairāk es lasu par kara gadu notikumiem, jo vairāk es pārliecinos, ka valstij un tautai, neskatoties uz zaudētiem cilvēkiem un izpostīto zemi, grūtākais nav pats karš. Daudzas valstis ir sekmīgi atjaunojušās pēc materiāliem zaudējumiem, kaujās kritušie un bojā gājušie ir apraudāti un sēru process ir noslēdzies. Taču Latvijas (un visas Baltijas teritorijā) grūtākais bija pārdzīvot cilvēku garīgo sakropļošanu, kas atstāja sekas uz vairākām paaudzēm. Latvija bija pa vidu diviem totalitārajiem režīmiem, kurus interesēja tikai Latvijas zeme, bet iedzīvotāji bija cilvēkresurss, kuru varēja izmantot, pārvietot, likvidēt. Laikmeta griežos uzplauka pašas sliktākās cilvēku īpašības − mantkārība, skaudība, varaskāre, nodevība, bet pāri visam kā melns smogs klājās bailes. Karš un padomju laiks atnesa bailes, kuras uz ilgiem gadu desmitiem pakļāva tautu kā visizpildīgākais vagars.

Aīda Rancāne, Gunta Siliņa-Jasjukeviča, Ilze Briška “Saules gads. Ziemassvētki” (2014)

Komentēt

Aīda Rancāne. Gunta Siliņa Jasjukeviča. Ilze Briška. Saules gads. Ziemassvētki. – Rīga: Madris, 2014.

Rancane_Saules gads_1Kā tautasdziesmā teikts, Ziemassvētki ilgi nāk, bet drīz aiziet, paņemot līdz gardās karašas. Lai jau iet, taču es nolēmu vēl šogad pastāstīt par grāmatu, ko izlasīju pirmssvētku noskaņās. Varbūt noderēs kādam nākotnē.

Vispār jau par gadskārtu ieražām ir gana daudz rakstīts − gan zinātniski teksti, gan tradīciju grāmatas, gan folkloras krājumi. Grāmata “Saules gads. Ziemassvētki” vairāk ir domāta vecākiem un skolotājiem, lai tie vispirms paši izglītotos par svētku simbolisko nozīmi, bet pēc tam saviem sākumskolas bērniem dažādos veidos mēģinātu iemācīt apgūto. Grāmatai atsevišķi klāt pievienots pielikums ar metodiskiem ieteikumiem − mācību programmu un stundu plāniem.

Iespējams, ka grāmatas lasīšanai mani pievilināja folkloras pētnieces Aīdas Rancānes vārds, kuru biju ievērojusi dažādos preses izdevumos saistoši stāstam par tautas tradīcijām, turklāt atklājot tās plašākā kontekstā, skaidrojot rituālu dziļāko jēgu. Pirmā daļa, kas domāta vecākiem un skolotājiem, ir Rancānes sarakstīta; autore sākumā iezīmē Ziemassvētku vietu kalendārajā gadā, pastāstot arī par senajiem laika skaitīšanas veidiem, tad pastāsta par laika un telpas izpratni Ziemassvētku kontekstā, atklāj svētku dalībniekus, dzīvos un simboliskos, kā arī skaidro vispārzināmo rituālu jēgu un vajadzību pēc tiem mūsdienu cilvēka dzīvē. Esmu diezgan daudz lasījusi visādas tradīciju grāmatas, tādēļ milzu pārsteigumu man nebija, taču man ļoti patika autores inteliģentā, niansētā pieeja, kas ierastās ieražas un rotaļas parādīja citādā gaismā. Pieņemu, ka mazzinošam cilvēkam būtu vēl interesantāk lasīt par Mēness kalendāru, mītiskiem priekštatiem par telpu un laiku vai masku gājienu un rotaļu saistību ar pasaules sakārtošanu gada tumšākajā brīdī.

Viss, kas taupīts, krāts, glabāts, svētkos tiek iztērēts, lai atkal ir vieta jauniem uzkrājumiem. Kā zināms, lai trauku piepildītu, tas vispirms ir jāiztukšo.

Grāmatas otro daļu ir sarakstījis autoru kolektīvs, tā domāta skolotājiem un bērniem. Secīgi tiek apgūti temati: laiks, telpa, dalībnieki, rituāls, kuri attiecīgi sadalīti pa sākumskolas klasēm. Es nebeidzu brīnīties par to, cik tagad ir talantīgi bērni un kas tikai no viņiem netiek prasīts jau sākumskolā. Problēma ir tajā, ka daudzkārt uzdevumi ir tik komplicēti, ka būtībā skolotājs neklātienē rotaļājas ar vecākiem, bet bērns paliek par vērotāju. (Dažs labs astoņos gados vēl nevar pulksteni iemācīties, tādēļ prasīt no bērna Saules ceļa novērojumus ar veidlapu un fotogrāfijām nozīmē uzdot mājasdarbu vecākiem.) Piemēram, teksti, kas jālasa 1. klasē, man šķita pārāk gudri − jā bērns nav dzīvojis ģimenē ar folkloras tradīcijām, turklāt kaut kur viņa uztveres laukā atrodas arī Jēzus Kristus un Salavecis ar dāvanām, tad kokteilis var iznākt pat traģikomisks un mēs Ziemassvētkos uz bluķa vilksim Salaveci, kam todien ir dzimšanas diena. Pieņemu, ka lielākā daļa bērnu ar lielu prieku uzņems rotaļas, rokdarbus un citas aktivitātes, bet filozofiskā daļa paliks nākotnei.

Es teiktu, ka grāmatas otrajā daļā ir daudz piesaistošu ideju folkloras pulciņa nodarbībām, kā arī vienkārši jaukiem ģimenes kopdarbiem, taču uzmanīgi izturētos pret mītiskā pasaules uzskata veidošanu. Man pat drīzāk ir viedoklis, ka sākumskolā bērni tik organiski uztver folkloru, ka viņiem nemaz nav vajadzīgi īpaši skaidrojumi, galvenais, lai viņiem process sagādātu prieku. Gan jau viņi vēl paspēs apgūt, ka pasaku pele ir starpnieks starp šo un viņsauli.

Lai cilvēks saglabātu saskaņu ar realitāti jeb apkārtējo pasauli, nepieciešama nepārtraukta modrība un spēja noturēt līdzsvaru. (..) Svētku svinēšana dod iespēju atjaunot līdzsvaru dažādos dzīves aspektos: starp došanu un ņemšanu, krāšanu un tērēšanu, vēlmēm un apmierinājumu, atturēšanos un baudīšanu.

Grāmata mani rosināja uz pārdomām par vajadzību svinēt Ziemassvētkus pēc senajām tradīcijām. Ir tāda iekšēja sajūta, ka laiku pa laikam ir nepieciešami kādi sevis garīgās sakārtošanas rituāli, kas sekmētu harmoniskāku dzīvošanu. Tā kā es neesmu kristiete, tad svētku reliģisko kontekstu izbaudu vienkārši caur skaistu, mierīgu mūziku un meditatīviem dievvārdiem, taču tas manā izpratnē nav īsti tāds saulgriežu rituāls, ar ko apjaust Saules atgriešanos un tumsas atkāpšanos. Savukārt modernais cilvēks manī tā īsti netic, ka bluķa vilkšana ap māju pasargās no nelāgiem citpasaules spēkiem. Tādēļ būtībā es vēl esmu pārdomās, kā lietderīgi izmantot tautas tradīcijas savā labā.

 

Edvards Lūkass “Maldināšana” (2014)

Komentēt

Edvards Lūkass. Maldināšana: līdz šim noklusētais stāsts par Austrumiem un Rietumiem. Spiegošana mūsdienās / no angļu val. tulk. Tamāra Liseka. – Rīga: Zvaigzne ABC, 2014. (Edward Lucas. Deception: Spies, Lies and How Russia Dupes the West. 2012.)

Lūkass_MaldinašanaPilnīgi iespējams, ka šobrīd − 2014. gadā − Edvardam Lūkasam ir tiesības apmierināti konstatēt: es taču jums teicu! Viņa ilglaicīgie brīdinājumi The Economist redaktora statusā, ka Krievija pēc komunisma ēras sabrukuma nebūt nav kļuvusi par starptautiski rātnu, politiskai un ekonomiskai sadarbībai atvērtu valsti, šogad ir izrādījušies pravietiski. Rietumu pasaule ilgstoši ir izvēlējusies neievērot, ka valsts, kas sabruka 90-to gadu sākumā, ir uzbūvējusi jaunu sistēmu, kura ilgtermiņā var radīt lielākas problēmas par stagnējošo komunisma režīmu.

Padomju impērijas komunistu naudu netika likta par pamatu jaunās Krievijas saimnieciskai attīstībai − to savāca uzņēmīgi, taču blēdīgi cilvēki no vecās elites, kuri veidoja jaunu karjeru biznesā, līdz ar to var teikt, ka mainījās pastāvoša iekārta, bet vara palika to pašu “veco vēžu” rokās. Lūkass uzskata, ka šis princips ir īstenots arī VDK (= КГБ) organizācijā un šobrīd bijušais specdienests ir sadalījies Federālajā drošības dienestā un Ārējā izlūkošanas dienestā, turklāt VDK spiegu kantoris ir veiksmīgi iekļuvis varas augstākajos ešalonos un pārņēmis vienu no pasaules lielākajām valstīm.  “Perestroikas” un “glasnostj” lozungu iespaidā, ar vieglu pārākuma sajūtu skatoties uz Jeļcina neviendabīgo valdīšanu, Rietumi zaudēja modrību un 21. gadsimta sākumā turpināja izturēties pret Krieviju samiernieciski, pieverot acis uz nelielu ģeopolitisku ālēšanos, lai tikai “lācis” uzvedas prognozējami pasaules mērogā. Turklāt šī attieksme, naftas apskalota, bija ārkārtīgi izdevīga no finansiālā viedokļa tik daudziem Rietumu dūžiem, ka praktiski nogludināja trauksmainos signālus, kas nāca no pašas Krievijas opozīcijas spēkiem.

Grāmatas pirmajā nodaļā lasītājs tiek strauji iemests Krievijas iekšpolitikas duļķainajos ūdeņos − Lūkass smalki iztirzā varas struktūru veiktās mahinācijas ar Hermitage fonda uzņēmumiem, kuru rezultātā Krievijas nodokļu maksātāji zaudēja 230 miljonus dolāru, savukārt advokāts Magņitskis par nevēlēšanos liecināt pret sevi zaudēja dzīvību Maskavas cietumā. Seko izklāsts, kā bijušie VDK darbinieki, tā sauktie siloviki, ir ieguvuši korumpētu un autoritāru varu, kas ir organizēta stingrā, disciplinētā struktūrā, kura aizsargā un “piesedz” savus biedrus. Siloviku galvenā īpašība ir alkatība, un tiek plaši īstenota valsts izsaimniekošana, kā Lūkass to nodēvē − Krievija ir kļuvusi par privātvalsti, kurā saplūdusi kopā biznesa vide, kriminālās aprindas un izlūkdienestu organizācijas. Lūkass uzsver, ka Krievijas iekšējās problēmas apdraud visu pasauli, jo tās netīrā nauda un ēnu ekonomikas metodes iespiežas citu valstu politikā.

Mēs Rietumos vēl neesam pietiekami aptvēruši, ka mums darīšana ar pretinieku, kurš mūs izzinājis labāk, nekā mēs paši sevi esam izzinājuši, kura darbības metodes un mērķi mums nav pilnībā izprotami un kuru mēs sastapuši tik tikko spējam pazīt.

Lūkass uzskata, ka Krievijas izlūkdienestu galvenais mērķis, pirmkārt, joprojām ir ASV, lai vājinātu transatlantisko drošības saiti un palielinātu Krievijas lomu Eiropā, otrkārt, uzņēmējdarbību Eiropā sekmēšana, treškārt, iefiltrēšanās NATO struktūrās, kuru drošības līmeni autors skarbi kritizē. Rietumu sabiedrība vispār ir pārāk atvērta − tajā ir salīdzinoši viegli iefiltrēties ar ļauniem nolūkiem un šobrīd jaunās paaudzes spiegiem nav pat vairs nepieciešama viltus identitāte. Lūkass pievēršas 2010. gada spiegu skandālam, kad ASV tika atklāti 10 Krievija spiegi, kuri ilgstoši bija strādājuši dzimtenes labā. Tikpat sekmīga rietumvalstīm bija igauņu spiega Hermana Simma atklāšana 2008. gadā.

Kontrastam − kā neveiksmju piemēru − Lūkass ir iztirzājis britu nesekmīgos mēģinājumus ietekmēt padomju režīmu gan pēc 1917. gada Krievijā, gan pēc Otrā pasaules kara Baltijā. Abos gadījumos Rietumu izlūkdienesti guva pazemojošu mācību un liela daļa iesaistīto gāja bojā. Vispār es pirmo reizi lasīju tik smalku notikumu analīzi par pēckara notikumiem, jo (acīmredzot nepamatoti) man bija izveidojies priekšstats, ka angļu atbrīvotāju gaidīšana mežabrāļu kolektīvos bija utopiska parādība. Tomēr − operācijas no Lielbritānijas puses tika veiktas, diemžēl tās bija nekompetentas un tikai pakļāva briesmām vietējos.

Kopumā Lūkasa grāmatu ir derīgi izlasīt ikvienam, kam ir kāda interese par aktuālo politisko situāciju pasaulē, jo autors atstāj erudīta un kompetenta cilvēka iespaidu. Īpaši gribētu uzteikt viņa talantu izskaidrot sarežģītas, daudzlīmeņu situācijas, kādas bija Magņitska gadījums un Simma lieta. Vēsturiskā daļa man šķita nedaudz samocīta, varbūt par daudz faktu, kurus sagremot, taču neapšaubami, ka mūsu reģiona iedzīvotājiem zināt savu vēsturi ir nepieciešams.

 

Mihails Gasparovs “Aizraujošā Grieķija” (2007)

Komentēt

Mihails Gasparovs. Aizraujošā Grieķija: stāsti par sengrieķu kultūru / no krievu val. tulk. Māra Poļakova. – Rīga: Jānis Roze, 2007. (Михаил Гаспаров. Занимательная Греция. 1995.)

Gasparovs_GriekijaMihaila Gasparova grāmata par Seno Grieķiju manā plauktā uz lasīšanu gaidīja jau pasen; nopirkta droši vien tādēļ, ka bez antīkās kultūras Eiropa šodien būtu pilnīgi cita un zināt par to pēc iespējas vairāk nenāks par ļaunu nevienam. Grāmata savu stundu sagaidīja un vēl pirms braukšanas uz Grieķiju paspēju pusi izlasīt; atbraucu un visu lasīju vēlreiz, nu jau ar citām domām. Gasparovs raksta interesanti, aizrautīgi, pēc labākās sirdsapziņas cenšoties lasītāju iemīlināt Senās Grieķijas varoņos un notikumos, tādēļ ieteiktu grāmatu lasīt visiem, kam ir kaut vai minimāla interese par attiecīgo tēmu.

Grāmatas priekšvārdā autors saka: “Mūsu grāmata stāsta par to, kā savu pagātni atcerējās paši senie grieķi. Vai var spriest par cilvēku pēc tā, ko viņš pats par sevi stāsta? Var: pat tad, kad viņš piedzejo, mēs redzam, kāds viņš ir un kādam viņam gribētos būt.” Ļoti interesanta tēze, kas mudina uz domu, ka līdzīgi kā katram cilvēkam eksistē savs paštēls (kas ne vienmēr atbilst reālajam) arī katrai tautai ir savs priekšstats, varētu pat teikt − mīts, pašai par sevi. Pēc Grieķijas brauciena esmu domājusi: vai 21. gadsimtā grieķiem palīdz vai traucē viņu izcilā pagātne? Tūrists Grieķijā brauc skatīties uz tūkstošgadīgām drupām, taču nekādu izcilo mūsdienu arhitektūras pieminekļu tur nemanīju; daudzās valodās ir tulkota sengrieķu literatūra un filozofija, bet tulkojumi no jaungrieķu valodas nav plaši sastopami… pieņemu, ka tā varētu turpināt par daudzām nozarēm. Man ir radies priekšstats, ka pēdēja gadsimta gaitā sentimentālu, senās pagātnes rosinātu iemeslu dēļ Eiropa ir Grieķijai devusi krietni daudz − gan finansiāli, gan cilvēciski, un kādā brīdī grieķi ir pieņēmuši par pašsaprotamu, ka viņi ir ņēmēji.

No kurienes nāk šī mūžīgā kustība? Kas dzen pasauli šai galvu reibinošajā pārmaiņu skrējienā? Pretstatu cīņa. (..) Rau, loks, tā gali velk stiegru uz pretējām pusēm gluži tāpat, kā vēlmes plosa dvēseli, − un tikai tādēļ loks šauj; rau, lira, tau gluži tāpat uzstieptas stīgas, un tikai tālab tā skan.

Michael Boyce "Fast Woman" Life-size Diana, Warrior Goddess with Cheetah (2002)

Michael Boyce “Fast Woman” Life-size Diana, Warrior Goddess with Cheetah (2002)

Gasparovs uzsāk stāstījumu ar atkāpšanos tik tālā pagātnē, kad vēsture vēl bija mīts. Un īstenībā arī visu grāmatu pavada tāda viegli mītiska noskaņa, kas mani uz beigām sāka kaitināt. Laikam jau es esmu nūģisks cilvēks, kas vēsturē pieradis pie tabuliņām un shēmiņām, kamēr Gasparovs kā literatūrzinātnieks ceļas spārnos pār visu sengrieķu kultūru un aizgūtnēm atstāsta vēsturi kā teiksmu. Tas notiek interesanti, aizraujoši, taču vienlaikus grāmatas beigās esi jau noguris no grieķu personvārdiem un vietvārdiem, kas sāk atkārtoties. Es tiešām negaidīju no Gasparova akadēmisku kultūras vēstures grāmatu, bet tomēr šķita, ka grāmata ar tik daudzām pozitīvām atsauksmēm būs strukturāli skaidrāka, ar kritiskāku pieeju avotiem un tik ļoti neaizrautos ar smalkām detaļām.

Visa Jauno laiku vēsture ir miera laikmets, kurā šad tad pavīd kari, bet Grieķijas vēsture ir kara laiks, kurā šad tad iestājas miers. kara un miera mija grieķiem likās tikpat dabīga kā gadalaiku maiņa.

Gasparovs savu grāmatu gan ir rakstījis skolu jauniešiem, varbūt tādēļ brīžiem tekstā jaušas tonis “mazajiem par zvēriņiem”, arī saturiski, šķiet, ir vairāk domāts lasītāju ieinteresēt, aizraut, bet tālāk jau pats lai meklē nopietnākus pētījumus un sengrieķu tulkojumus. Es arī iekritu viņa viltīgajos tīklos, jo sapratu, ka esmu piemirsusi hronoloģiju un nedaudz maldos autora daudzpusīgajos ekskursos. Arī par to paldies autoram, jo kopsummā man izdevās izveidot atjauninātu viedokli par Senās Grieķijas vēsturi un dīvainā kārtā tas nemaz nav grieķiem glaimojošs: kareivīgu un kašķīgu pilsētvalstu kopums, kas uz salīdzinoši neilgu brīdi pēc lielās uzvaras pār persiešiem spēja uzplaukt skaistā un iespaidīgā kultūrā, bet diezgan ātri atkal ieslīga savstarpējā naidā un ļāva sevi iekarot ziemeļu kaimiņam − Maķedonijas Filipam (kura dēls gan izsēja hellēnisma idejas ļoti plašā reģionā).

Ērihs fon Dēnikens “Zeva vārdā” (2005)

5 komentāri

Ērihs fon Dēnikens. Zeva vārdā: Piedzīvojumi pirms vairākiem tūkstošiem gadu. Sensacionāli atradumi un atziņas. Antīkās Hellādas kultūra jaunā gaismā / no vācu val. tulk. Juris Veiss. – Rīga: Avots, 2005. (Erich von Däniken. In Namen von Zeus. 1999.)

denikens_Zeva vardaLai arī Dēnikens ir diezgan populārs autors, pat varētu teikt – skandalozs, līdz šim es viņa darbus lasījusi nebiju, jo šķita, ka aptuveni nojaušu, ko no tiem varētu sagaidīt − vienīgi popzinātni. Tikai Grieķijas tēma mani pievērsa šai grāmatai, likās, ka tā varētu būt iespēja uz zināmām lietām paskatīties no cita aspekta.

Kā visiem zināms, Šlīmanis iespējamo Troju atraka, punktuāli sekojot norādījumiem, kas pausti Homēra “Iliādā”. Tā nu arī Dēnikens savu grāmatu uzsāk ar argonauta Jāsona gaitu atstāstu un zinātniskai fantastikai līdzīgos objektus un notikumus mēģina izskaidrot ar tehnoloģijām, kas tikai salīdzinoši nesen ir pazīstamas mūsdienu civilizācijai. Ja esmu pareizi sapratusi, tad Dēnikens pieturās pie paleokontaktu teorijas, kas balstās pieņēmumā, ka aizlaikos uz zemes nolaidās citplanētieši un, protams, iezemiešiem ar savām iespējām šķita līdzīgi dieviem. “Dievi” apmetās te uz dzīvi, pārojās ar vietējiem, radot “dieva dēlus un meitas”, un pierādīja savu pārākumu ar citplanētiešu tehniskām iespējām. Dēnikens apstiprinājumu savai teorijai redz gan mītos, gan senlietu atradumos; viņš uzskata, ka seno pasauli ir nopietni ietekmējusi ārpasaules civilizācija.

Dēnikens atzīmē (un tam varētu piekrist), ka daudzas lietas un parādības, kas neiekļaujas vispārpieņemtajā vēstures gaitā, ir pieņemts atstāt bez ievērības, izvēloties par tām aizmirst. Tomēr diez vai ir nepieciešams uzreiz krist otrā galējībā un visam piedēvēt kādu mistisku, supersensacionālu nozīmi, jo atrisinājumi bieži vien ir diezgan loģiski, ģeniāli savā vienkāršībā. Katrā ziņā ir pazuduši tik daudzi senās vēstures mozaīkas fragmenti, ka šobrīd iespējamas visādas spekulācijas. Un vajadzētu tomēr arī novērtēt mūsu senču iztēles spējas − ja jau mūsdienās ir izdomāts robots, tad gan jau arī senā cilvēka smadzenes vismaz fantāzijas līmenī spēja aizdomāties līdz Talojam − bronzas gigantam, kas riņķoja ap Krētu un peilēja svešus kuģus, lai mestu uz tiem akmeņus.

Dīvainā kārtā Dēnikens labprāt pievēršas citplanētiešiem, bet savos prātojumos nekad neietver tikpat ārpuszinātnisku tēmu kā ekstrasensorika. Piemēram, stāstot par Epidauru kā dziedinošu vietu, viņš nepieļauj domu, ka šeit dziedināja ekstrasensi vai dabas enerģija, bet atkal piesauc kādu ārpuszemes “dievu”, kurš reiz te nolaidies no debesīm. Tieši tāpat nodaļā “Dievu tīkls” tiek pastāstīts, ka pastāv gigantisks ģeometrisks tīkls, kas savieno sengrieķu kulta vietas un neizprotamā kārtā tās ir organizētas precīzos atstatumos viena no otras. Dēnikena ideja, ka svētvietas ir degvielas uzpildes stacijas “dievu” lidojošajiem agregātiem, man šķiet drīzāk smieklīga: tādēļ jau nevajag svētvietas būvēt striktos attālumos − ja jau “dievi” spēja uzbūvēt tādu mašīnu, tad gan jau pietiktu prāta arī degvielas indikatoram. Tomēr norādījums par tāda tīkla eksistenci šķiet interesants, labprāt uzzinātu, vai tāds apgalvojums ir patiess.

Grāmatas otrajā pusē Dēnikens pievēršas Trojai, lielākoties prāto par Cangera teoriju, ka Troja īstenībā ir Atlantīda. Dēnikens Cangeram nepiekrīt, diemžēl tālāk viņa pārdomas aiziet aizvien tālāk no Grieķijas un pievēršas Atlantīdai, kas jau ir pilnīga fantāzijas tēma, un pēdējā nodaļā ar mistiskās 16. gadsimta admirāļa Pīrija Reisa kartes palīdzību to atrod pat Antarktīdā (kas jau ir ļoti tālu no Grieķijas). Varēja jau Dēnikens palikt nodefinētajā tēmā ilgāk, bet laikam jau sensāciju makšķerētājam Atlantīda bija pārāk garda ēsma, lai spētu noturēties Dienvideiropas ietvaros.

Grūti pateikt, cik šāda grāmata būtu interesanta cilvēkam, kam nav nekādu zināšanu par sengrieķu mitoloģiju un vēsturi (visticamāk, viņš tādu nemaz nelasītu), taču kā izklaidējoša lasāmviela tā var noderēt. Galu galā katram ir tiesības uz savu teoriju, un Dēnikens to izklāsta gana raiti un neuzmācīgi. (O, jāpameklē Stargate paskatīties!)

Marks Soloņins “Melu tīmeklī” (2013)

Komentēt

Marks Soloņins. Melu tīmeklī: Lielā kara viltus vēsture / no krievu valodas tulkojis Dainis Poziņš. – Rīga: Zvaigzne ABC, 2013. (Марк Солонин. Мозгоимение! Фальшивая история Великой войны (2008)).

Solonins_MeluKā zināms, nupat Saeima ir pieņēmusi grozījumus Krimināllikumā, kas paredz kriminālsodu par PSRS vai nacistiskās Vācijas īstenotā genocīda, nozieguma pret cilvēci, nozieguma pret mieru vai kara nozieguma pret Latviju rupju noniecināšanu. Šis lēmums, protams, ir atbalsojies arī Krievijas medijos, jo Krievijas sabiedrībai joprojām nav pieņemama Hitlera un Staļina režīmu noziegumu vienādošana. Jāpiezīmē, ka 23. aprīlī arī Krievijas parlaments pieņēma likumu, kas paredz kriminālatbildību, pirmkārt, par nacisma reabilitāciju un, otrkārt, par ziņu, kas apšauba Krievijas militārajai vēsturei svarīgus datumus un simbolus, publisku izplatīšanu. Krievijas likuma formulējums  – распространение заведомо ложных сведений о деятельности СССР в годы Второй мировой войны, совершенные публично – būtībā rada jautājumu, kas tieši tiks uzskatīts par meliem un vai tiešām Krievija ir jau nonākusi pie patiesas un neapstrīdamas Otrā pasaules kara vēstures.

Ja kādam būtu tāda nepārvarāma vēlme, tad saskaņā ar jauno Krievijas likumu Marka Soloņina pētījumi par Otro pasaules karu (kuri nesaskan ar oficiālo versiju) šobrīd varētu diezgan viegli novest pie tiesu darbiem. Lai gan pats autors ir vienkārši gribējis uzrakstīt grāmatu, kura iepazīstinātu ar spilgtākajiem “smadzeņu čakarēšanas” piemēriem, kas līdz šim ir klāstīti padomju pilsonim par Otro pasaules karu. Kāda nesena sabiedriskās domas aptauja liecina, ka lielākā daļa Krievijas iedzīvotāju atbalsta kara pētniecību, tomēr 39% nav pārliecināti, ka tās rezultātus vajadzētu publicēt. Ja tam pievieno kādas citas aptaujas rezultātus, kurā 92,5% respondentu par galvenajiem mūsdienu Krievijas svētkiem nosaukuši Uzvaras dienu, tad redzam, ka konstruktīvas vēsturiskās diskusijas iespējamība ir diezgan maza.

Soloņins šajā grāmatā neņemas pats secīgi izklāstīt savu viedokli par kara notikumiem, bet veido polemiku ar konkrētiem autoriem. No lasītāja tas pieprasa jau iepriekšējas zināšanas ne tikai par karu, bet arī tā priekšvēsturi. Liela daļa grāmatas veltīta, lai apgāztu pieņēmumu, kas attaisno PSRS neveiksmīgo kara sākumu: PSRS bija nesagatavota karam, vāji bruņota, Staļins – lētticīgs. Soloņins pauž viedokli, ka PSRS bija lieliskas kaujasspējas, tomēr karam Staļins nebija gatavs, jo, pirmkārt, uzskatīja, ka Hitlers ir aizņemts ar Lielbritāniju un, otrkārt, vācu karaspēks pie PSRS robežām (saskaņā ar izlūkziņojumiem) ir pārāk mazs. Paradokss ir tāds, ka Staļina secinājums esot bijis loģisks un tikai vēlākie padomju pētījumi ir mākslīgi palielinājuši vācu kaujasspējas, lai attaisnotu kara sākuma pilnīgo izgāšanos. Treškārt – un to padomju vēsturnieki galīgi nepieņem – Staļins pats plānoja uzbrukt Vācijai aptuveni jūlija vidū, tādēļ nebija izstrādāts rīcības plāns iebrukuma gadījumā un Hitlers viņu pārsteidza vārīgā brīdī, kad notika karaspēka izvēršana uzbrukumam, bet nebija nodrošināta piesegšana. Gadu desmitiem tika uzskatīts, ka Sarkanā armija = atbrīvotāji, tādēļ ideja par PSRS kā agresoru tiek uztverta kā zaimi.

Tā kā Soloņins pēc izglītības ir aviācijas inženieris, tad diezgan daudz vietas viņš atvēl visādiem tehniskiem kaujas tehnikas salīdzinājumiem, kas man nebija pārāk interesanti, kā arī analizē metodes, ar kādām ir iegūti padomju vēsturnieku norādītie skaitļi, kas attiecas uz visdažādākajām kara jomām. Viņaprāt, cipari ir “piedzīti”, lai samazinātu PSRS kaujas spējas. Atsevišķa nodaļa ir veltīta PSRS cilvēku resursu zaudējumiem, jo gadu desmitiem ir konsekventi ticis runāts par 20 miljonu zaudējumu, bet 80-to gadu beigās tas uzleca līdz pat 27 miljoniem – Soloņins uzskata, ka šis skaits ir milzīgs pārspīlējums. Ja es pareizi esmu sapratusi, tad ar to ir domāts gan militārais, gan civilais zaudējums. Soloņins, visādi bīdot ciparus, nosauc bruņoto spēku zaudējumu – 7,11 miljoni nogalināto un mirušo, kuru bojāeja neizraisa šaubas. Šobrīd Krievijas oficiālā versija saka: 8 668 400 karā kritušo (2014. gada dati), tādēļ pieņemu, ka joprojām neskaidrs ir civilo iedzīvotāju zudums. Soloņins uzskata, ka PSRS līderiem bija izdevīga datu mākslīga palielināšana, jo Staļins varēja noslēpt un norakstīt milzīgo pirmskara represiju upuru skaitu un civiliedzīvotāju mirstību aizmugurē kara laikā, savukārt pēckara līderiem šis skaitlis kalpoja kā ārpolitikas ierocis un attaisnojums visiem “neērtajiem” jautājumiem.

LU profesors Inesis Feldmanis saka, ka Krievijas arhīvi joprojām slēpj daudz noslēpumu, un stāsta, ka 80-to gadu beigās Krievijas vēsturnieku grupa mēģināja uzrakstīt jaunu daudzsējumu darbu par Lielo Tēvijas karu, taču 1991. gadā 1.sējums augstā līmenī tika atzīts par apsūdzības slēdzienu pret pašu PSRS kompartiju, tādēļ vēsturnieku darbs tika pārtraukts (Neatkarīgā, 2014. gada 9. maijs) — “Krievi taču nevarēja noticēt tam, ko Otrajā pasaules karā darīja Staļins un pārējie PSRS vadītāji.” Tādēļ arī šobrīd tādus pētījumus par Otro pasaules karu, kuri vienkārši nepārraksta gadu desmitiem ilgas dogmas, Krievijā raksta autsaideri, no kuriem nevar sagaidīt proefesionālu un līdzsvarotu pētniecības darbu. Soloņinu lasīt bija interesanti, tomēr viņa rakstības stils vairāk velk uz sensāciju meklēšanu un nogrimst kašķīgos sīkumos.

Asmo atsauksme šeit.

Anna Poļitkovska “Krievijas dienasgrāmata” (2007)

2 komentāri

Anna Poļitkovska. Krievijas dienasgrāmata / no angļu val. tulk. Sandra Rutmane. – Rīga: Dienas Grāmata, 2007. (Anna Politkovskaya. A Russian Diary. 2007)

Politkovskaya_Krievijas_DienasgramataAnna Poļitkovska bija talantīga un drosmīga krievu žurnāliste, kura nepiedzīvoja šīs grāmatas izdošanu, jo viņu nogalināja 2006. gada oktobrī dzīvojamās mājas kāpņu telpā. Poļitkovska kādā intervijā ir teikusi, ka viņa sapņo uzrakstīt grāmatu ar skaistām beigām, tikai diemžēl viņa savām grāmatām izvēlējās nepareizo tēmu – Krievijas iekšpolitika.

“Krievijas dienasgrāmata” atspoguļo laiku no 2003. gada decembra līdz 2005. gada augustam, sākoties ar Krievijas Domes vēlēšanām, kurās pārliecinoši uzvarēja tikai pirms diviem gadiem nodibinātā partija “Vienotā Krievija”, kas pa sevi pulcinājusi visa līmeņa funkcionārus, lai atbalstītu Putinu. Krievijas labējie – partija “Jabloko” un Labējo spēku savienība – piedzīvoja pilnīgu sagrāvi, kas izgaisināja cerības Krievijā nodibināt patiesu daudzpartiju sistēmu. (Arī pēc desmit gadiem Krievijas Domē labējie nav pārstāvēti.) Poļitkovska uzskata, ka 2003. gada vēlēšanas bija krāpniecība, kas tika rūpīgi plānota un īstenota. 2003. gada decembrī Putins sāka savas otrās prezidentūras kampaņu un 2004. martā pārliecinoši uzvarēja ar 70% balsu vairākumu. Poļitkovska par Putina Krieviju vēl 2004. gadā ir uzrakstījusi grāmatu (Putin’s Russia), bet nogalināja viņu Putina dzimšanas dienā.

Poļitkovskas grāmata ir pilna ar sāpēm un bezspēcīgām dusmām par aizvien pieaugošo varas patvaļu, neslēpto ierēdņu kāri iedzīvoties, bezatbildību visos varas līmeņos. Šķiet, ka vēl vairāk viņai sāp tas, ka liela daļa cilvēki notiekošo pieņem klusējot: Mūsu cilvēki ir paguruši no politiskajiem un ekonomiskajiem eksperimentiem, kas ar viņiem veikti. Viņi ļoti grib dzīvot labāk, bet negrib par to cīnīties. Viņi gaida, ka viss nāks no augšas, un, ja tas, kas nāk no augšas, ir represijas, viņi ar to samierinās.

2004.-2005. gads Krievijā ir ļoti nemierīgs laiks: lai arī Otrā Čečenijas kara aktīvā fāze jau kādu laiku ir noslēgusies, gan Čečenija, gan tai pieguļošā Ingušija joprojām raustās konvulsijās un dažādām drošības struktūrām šajās teritorijās būtībā likums nav jāievēro; aizvien ir aktuāls 2002. gada oktobra Maskavas “Nord-Ost” terora akts ar daudziem neskaidriem jautājumiem par ķīlnieku atbrīvošanu; 2003. gadā tiek apcietināts un 2005. gadā notiesāts Hodorkovskis; 2004. gads – 6.februārī terora akts Maskavas metro un 1.septembrī – Beslanas ķīlnieku krīze. Tie ir tikai spilgtākie notikumi, kuriem pievēršas Poļitkovska, bet pamatnoskaņa vēstījumā ir tāda, ka cilvēktiesības un elementāra tiesību normu ievērošana kļūst arvien atkarīgāka no katra indivīda pietuvinātības varai – ja gribi dzīvot labi, mierīgi un turīgi, tad esi kopā “pareiziem” cilvēkiem. Protams, ka īpaši Poļitkovsku uztrauc viņas amata brāļu nodevībā, jo tieši šajā laikā daudzi žurnālisti pāriet varas pusē, var runāt par pašcenzūras pieaugumu. Krievijā pat nauda nav galvenais – dumpīgie norimst, kad tos pietuvina varai.

Mūsu sabiedrība jau vairs nav sabiedrība. Drīzāk izolētu betona kameru sakopojums bez logiem. (..) Tūkstošiem cilvēku, kas kopīgi varētu veidot Krievijas tautu, bet mūsu kameras sienas ir necaurlaidīgas. (..) Vara dara visu, lai kameras kļūtu vēl necaurlaidīgākas, sēj nesaskaņas, uzrīda citu citam, šķeļ un valda. Un cilvēki padodas. Tā ir patiesā problēma. Tāpēc, ja Krievijā notiek revolūcija, tā ir tik galēja. Barjera starp kamerām sabrūk tikai tad. kad negatīvās emocijas tajā kļūst nevaldāmas.

Lasot par mūsdienu Krievijas notikumiem vai arī tās vēsturi, agri vai vēlu vienmēr rodas jautājums – kāpēc? Kā tas nākas, ka šī milzīgā, resursiem bagātā valsts mūžīgi krīt no viena galējības otrā un savā attīstībā vienmēr nonāk pie cara vai diktatora? Profesors Leons Taivāns intervijā “Neatkarīgai” (2014. gada 10. aprīlis) atgādina vēsturnieka Toinbija viedokli, ka Krievija pieder Austrumu civilizācijai, kuras ideoloģiskā platforma ir atšķirīga no Rietumiem. Rietumu civilizācijai galvenā ir ideju pasaule un tā vispirms tiecas panākt savu ideju izplatību un atzīšanu, piemēram, likuma virsvarenību vai cilvēka tiesības. Krievijai, savukārt, joprojām ir raksturīgs impēriskais sindroms, kurš piedevām ir atjaukts ar iracionālu ideju par valsts mesiānisko lomu. Būtībā Krievijā jau no Pētera I laikiem šad un tad mēģina iedarbināt rietumnieciskas idejas un pārvaldi, tomēr arī pēdējā laika notikumi liecina, ka Krievijā demokrātija un liberālisms ir sveši jēdzieni. Vēl jo vairāk – Putina politika ir tendēta asi nostāties pret Rietumu vērtībām un popularizē ļoti konservatīvu ideoloģiju, kuru ārpasaulei prezentē Krievijai tik mīļais vientuļa, novecojoša mačo tēls. Diemžēl spēka pozīcija ir tā, ko Krievija gan pati vislabāk prot ieņemt, gan arī citos atpazīst visātrāk.

Jāsaka, ka Poļitkovskas grāmatā ir daudz šokējošu lietu, tomēr visneizprotamākās man šķiet tās, kurās notiek varas vēršanās ne jau pret kādiem teroristiem vai pat opozīciju, bet gan tās, kurās iesaistīti pavisam vienkārši krievu cilvēki, nosacīti “savējie” – , milicijas veiktās masu tīrīšanas krievu apdzīvotās pilsētās, masveida pārkāpumi armijā, vienaldzība pret neseno karu invalīdu un veterānu likteņiem, cilvēku izdzīvošana no mājām, lai uzceltu peļņu nesošu biznesa centru. Un tāda nenormāla sabiedrības pacietība un samierināšanās – tiešām, kad vienreiz mērs būs pilns, tad sekas var būt neprognozējamas.

Kāda perestroikas laika krievu filma – Marka Zaharova “Убить дракона” – vēsta par bruņinieka Lanselota pēcteci, kurš nokļuvis pilsētiņā, kurā gadiem ilgi valda Drakons. Kā nogalināt Drakonu, ja skaidri zināms, ka viņš nav nogalināms? Atbilde ir vienkārša – Drakonu var nogalināt tikai pats Drakons, neviens cits to nevar izdarīt. Līdzība ar mūsdienu Krieviju ir acīmredzama – tikai cilvēki paši, Drakonu veidojošā substance, var kaut ko mainīt pašreizējā situācijā.

 

Older Entries Newer Entries